Turaidas vēsturiskais centrs attīstījies vairāk nekā tūkstoš gadu ilgā laika posmā. Notikumi, kuri risinājušies Turaidas vēsturiskajā centrā, ir cieši saistīti ar norisēm Latvijas un Eiropas vēsturē. Mūsdienās garo gadsimtu kultūrvēsturiskā mantojuma atstātās liecības glabā, pēta un veido pieejamas sabiedrībai Turaidas muzejrezervāts.
Arheologu pētījumi apliecina, ka apdzīvotības liecības Turaidas apkārtnē datējamas ar 1.g.t.pr.Kr. un tām var izsekot līdz 8.gs.
Nākamais apdzīvotības periods saistās ar somugru cilts – lībiešu – ienākšanu 11. gadsimtā. Pirmo reizi rakstītos avotos Turaidas vārds pieminēts Indriķa Livonijas hronikā un saistīts ar cisterciešu brāļa Teodoriha darbību Turaidā 1191. gadā. Ar Turaidas vārdu hronikā apzīmēta gan lībiešu vadoņu pils, gan Gaujas lībiešu apdzīvota teritorija, kura aizņēmusi plašu apgabalu ap 1000 km2 lielu no Rīgas līča rietumos līdz Braslas-Vildogas upju zemienēm austrumos, no Aģes upes baseina ziemeļos līdz Juglas upes zemienei dienvidos. Apgabala saimniecisko attīstību veicināja arī tas, ka laika gaitā Gauja izvērtās par nozīmīgu satiksmes maģistrāli, kas no rietumiem veda uz Krievijas ziemeļaustrumu centriem Novgorodu un Pleskavu.
Koka pils Turaidā
Pilskalnā, vietā, kur redzama Turaidas mūra pils, līdz 1212. gadam atradās lībiešu vadoņu koka pils. Par tās pastāvēšanu liecina veiktie arheoloģiskie izrakumi un ar koka pili saistītie atradumi. Indriķa hronika vēsta par 12. gadsimta beigu un 13. gadsimta sākuma notikumiem, kas saistīti ar kristietības ieviešanu. Tajos nozīmīga loma bijusi arī Turaidas lībiešu vadonim Kaupo, kurš bija viens no pirmajiem, kas pieņēma jauno ticību un pārgāja krusta karotāju pusē. Vietējo iedzīvotāju un krusta karotāju savstarpējo cīņu rezultātā koka pils Turaidā tika nodedzināta un lībiešu apdzīvotās teritorijas nonāca Rīgas bīskapa valdījumā.
Agrākās koka pils vietā 1214. gadā bīskaps Alberts lika Raceburgas bīskapam Filipam būvēt jaunu pili, kurai tika dos vārds „Fredeland”. No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā pils redzama vēl mūsdienās, bet no jauna piešķirtais vārds tai gan nav saglabājies, jo, jau pēc dažiem gadiem pēc pils būvniecības, dokumentos tā atkal tiek saukta par Turaidu.
Laikā no 13. gadsimta līdz 16. gadsimta beigām Turaidas pils piederēja Rīgas arhibīskapiem, kuri to ik pa laikam apmeklēja un uzturējās tajā vairākas dienas ar visu pavadošo svītu. Īpaša nozīme Turaidas pilij minētajā laika posmā bija kā fogtijas un arī pilsnovada centram. Turaidas fogtija jeb tā sauktais arhibīskapijas „lībiešu gals” aizņēma teritoriju Gaujas labajā krastā no Straupes līdz jūrai, gar Vidzemes jūras līci līdz Ainažiem un gar Mujāņiem un Augstrozi austrumos.
Muižas saimnieciskā centra attīstība
Pēc Livonijas kara 16. gadsimta beigās arhibīskapijas teritorijas tika sekularizētas un nonāca Vidzemes bruņniecības īpašumā. Turaida kļuva par privātīpašumu un muižas centru. Pēc ugunsgrēka 1776. gadā mūra pili vairs neatjaunoja, bet blakus pils galvenajam tornim tika uzbūvēta muižas īpašnieku dzīvojamā māja. Muižas saimnieciskais centrs attīstījās netālu dīķu un ceļu tuvumā. Saimniecisko uzplaukumu Turaidas muiža piedzīvoja 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā. Tika attīstītas vairākas ražotnes – ķieģeļu ceplis, kaļķu ceplis, kokzāģētava, uzsākta vērienīga dīķu apsaimniekošana un zivju audzēšana, paplašinātas un pārbūvētas muižas saimniecības ēkas. Tomēr Pirmais pasaules karš pārtrauca iesākto.
Paralēli muižas attīstībai, attīstījās arī Turaidas pagasts un kristīgā draudze. Ceļa malā uz Turaidas pili blakus kapsētai, kurā guldīti vietēji iedzīvotāji tika uzbūvēta draudzes baznīca. Viens pēc otra Baznīckalnā atradušies vismaz trīs dievnami. Līdz mūsdienām saglabājusies 1750. gadā būvētā koka baznīcas ēka.
Nodibinoties Latvijas valstij, tika realizēta agrārā reforma, kuras gaitā muižu zemes tika sadalītas, nelielu daļu atstājot to bijušajiem īpašniekiem, bet pārējo piešķirot jaunu zemnieku saimniecību veidošanai. Arī Turaidas muižas zemes tika sadalītas. No tām 50 ha palika muižas pēdējam īpašniekam Staelam fon Holšteinam, lielākā daļa zemes tika nodotas jaunsaimniecību veidošanai, bet Turaidas pilsdrupas ar tuvāko apkārtni nonāca Rīgas latviešu skolotāju arodbiedrības apsaimniekošanā.
Skolotāju arodbiedrība īpašumu iznomāja rentniekiem, kas nodarbojās ar praktisku saimniecības uzturēšanu. Bijušajā muižas īpašnieku mājā, kas atradās pils pagalmā tika izveidots atpūtas nams skolotājiem. Ar laiku atsevišķas pils ēkas tika pielāgotas tūristu mītnes vajadzībām, bet 1936. gadā galvenajā tornī tika atklāts skatu laukums.
Kolektīvo saimniecību veidošanās
Pēc II Pasaules kara, līdzīgi kā visā valstī, arī Turaidā izveidoja kolektīvo saimniecību – lauksaimniecības arteli „Pamats”, kuru nodibināja 1947. gada jūlijā. Tā teritorija aptvēra Turaidas vēsturisko centru – tagadējo muzejrezervāta teritoriju un daļu tā aizsardzības zonas. Sākotnēji vietējie iedzīvotāji nesteidzās iestāties kopsaimniecībā, bet pēc 1949. gada 25. marta izsūtīšanām, kopsaimniecības teritorija ievērojami palielinājās.
„Pamata” administrācijas kantoris tika iekārtots muižas pārvaldnieka vecajā dzīvojamajā mājā. Arī citas bijušās muižas ēkas tika pielāgotas „Pamata” vajadzībām. 1961. gada 31. janvārī „Pamatu” apvienoja ar kaimiņu kolhozu „Krimulda”. Kolhoza centrs atradās Raganā, bet Turaida kļuva par jaunās saimniecības nomali. Bijušajās Turaidas muižas ēkās tika iekārtoti gan kolhoznieku dzīvokļi, gan viņiem pienākošās saimniecības ēkas. Muižas pārvaldnieka jaunajā dzīvojamajā mājā tika atvērta skola un vecajā – veikals.
Turaidas mūra pils arī Padomju Latvijā tika uzņemta arhitektūras pieminekļu sarakstā. 1953. gadā tika uzsākta galvenā torņa restaurācija, kura paredzēja torni restaurēt tā sākotnējā stāvoklī un izmantot to kā skatu torni tūristu vajadzībām. Laikā no 1953. gada līdz 1962. gadam notika pils galvenā torņa, rietumu korpusa un aizsargsienas restaurācija. Pēc atjaunoto ēku pieņemšanas ekspluatācijā 1962. gada 1. decembrī tās tiek nodotas Siguldas rajona novadpētniecības muzejam. Turaidas pils kļuva par vienu no apmeklētākajiem Padomju Latvijas tūrisma objektiem. Pils labākai apsaimniekošanai un turpmākās izpētes nodrošināšanai, no Siguldas uz Turaidu 1963. gadā pārcēlās Siguldas novadpētniecības muzejs.
Turaidas muzejrezervāta izveide
1976. gadā Turaidas pilī un pilskalnā tika uzsākta arheoloģiskā izpēte, kura turpinājās vairāk nekā 20 gadus. Izpētes gaitā tika apzināts gan viduslaiku mūra pils, gan lībiešu koka pils atstātais mantojums.
Paralēli darbam pilī, muzejs attīsta arī Turaidas vēsturiskā centra teritoriju. 1981. gadā tika apstiprināts Siguldas pilsētas Tautas deputātu padomes Izpildu komitejas lēmums par Tautas dziesmu parka izveidošanu Turaidā. Atzīmējot dižā tautasdziesmu vācēja K. Barona 150 gadu jubileju 1985. gada 7. jūlijā, Turaidā atklāja skulptūru parku – Dainu kalns, kas kļūst par iemīļotu vietu folkloras kopām no visas Latvijas.
Tautas īpašais gars un mīlestība tika apliecināta pārmaiņu laikā 1980to gadu nogalē. 1988. gada 14. jūlijā Latvijā pirmā folkloras festivāla „Baltica 88” dalībnieki pie skulptūras „Dziesmas tēvs” lepni stāvēja ar Latvijas, Lietuvas un Igaunijas nacionālajiem karogiem. Uz Dainu kalnu pulcēties kopējai dziesmai, cilvēki devās ne tikai īpašos pasākumos, bet arī citās nedēļas nogalēs, tā apliecinot tautas spēku un vienotību.
Pārmaiņu laiks ienesa jaunas idejas arī lauksaimniecības attīstībā. Sākās kolhozu norieta laiks. Turaidā esošās, Krimuldas zinātniski pētnieciskajai saimniecībai piederošās ēkas – bijušās muižas ēkas, pamazām pārņēma muzejs. Lai varētu realizēt ideju par Turaidas vēsturiskā centra saglabāšanu, par strauji pieaugošās tūristu plūsmas organizēšanu, uz Siguldas novadpētniecības muzeja bāzes 1989. gada 1. janvārī tika izveidots Turaidas muzejrezervāts.
Pēc ilgu gadu mērķtiecīga darba Turaidas muzejrezervāta teritorijā tika iekļauta Turaidas mūra pils, baznīca ar Baznīckalnu, Tautasdziesmu parks ar Dainu kalnu un muižas saimnieciskā centra apbūve, kas kopā veido Turaidas vēsturisko centru ar 57.86 ha lielu teritoriju.
