Turaidas muzejrezervāta krājums

Plakātu kolekcijā ir vairāki vērtīgi mākslas darbi. Šeit jāpiemin Vitolda Kucina 1986. gadā darinātais plakāts „Turaida – muzejs” un mākslinieka Aleksandra Stankeviča 80. gadu beigās darinātā grafika „Turaidas muzejrezervāts”.

Lielāko plakātu daļu sastāda politiskas propagandas izdevumi no padomju perioda vēlēšanu aģitācijas. Muzeja krājumā ir arī dažu mūsdienu politisko partiju vēlēšanu aģitācijas plakāti.

Afišas lielākoties informē par pasākumiem, kas notikuši Siguldas pilsētā padomju periodā. 20. gadsimta 60. un 70. gados Siguldā un Saulkrastos notika vairāki rajona Dziesmu un Deju svētki. Populāri bija jauniešu pilngadības svētki, kas sākās ar gājienu cauri pilsētai līdz pat pilsdrupām, kur turpinājās ar svinīgām runām un jauniešu godināšanu. Siguldas pilsētas kultūras namā aktīvi darbojās gan estrādes orķestris, gan teātris, kori un deju kolektīvi. Pašdarbības kolektīvi bija vienkāršam padomju cilvēkam pieejamais veids, kā pēc nogurdinošas darba dienas izbaudīt jaunrades prieku, skaņu un kustības harmoniju, iejusties citās lomās, savām rokām radīt kaut ko jaunu un skaistu. Par iespējām iepazīties, klausīties un skatīties informē afišas, kuras tagad glabājas Turaidas muzejrezervātā.

20. gadsimta laikā Sigulda no atpūtas un tūrisma pilsētas, kļuvusi par nozīmīgu vietu Latvijas sporta  dzīvē. Notiek vieglatlētikas, kalnu slēpošanas, sacensības starp dažādu organizāciju strādājošajiem, auto un moto sacensības. Par sporta aktivitātēm var gūt ieskatu tā laika afišās.

Padomju periodā radušās jaunas tradīcijas – tiek ieviestas sociālistiskās sacensības starp vienā nozarē strādājošajiem speciālistiem. Zinātniski pētnieciskajā saimniecībā „Sigulda” notiek Vissavienības mehanizētās slaukšanas meistaru sacensības, populāras ir lauksaimniecības izstādes, kurās ir iespēja iepazīties ar nozares jaunākajiem sasniegumiem un atklājumiem.

Siguldā aktīvi darbojās arī Rīgas rajona dārzkopības un biškopības biedrība, kas rīkoja ziedu izstādes, iekārtoja brīvdabas keramikas izstādi biedrības puķu dārzā.

Skaitliski mazāk ir pirmās Latvijas brīvvalsts perioda pasākumu afišu, taču informācija, ko sniedz šie iespieddarbi, ļauj spriest par kultūras dzīves aktualitātēm laikā, kad aktīvi darbojas dažādas biedrības, kuras rīko izstādes, sarīkojumus un koncertus. Katra biedrība iepazīstina ar jaunumiem, regulāri atskaitās par paveikto pārskata periodā, par iekasētajām biedru naudām, tās izlietojumu un paredzētajiem darbiem un pasākumiem. Muzeja krājumā ir vairākas afišas par Rikteres (atradās Mālpils novadā,  Sidgundā) un apkārtnes Biškopības biedrības atklāšanas svētkiem 1923. gadā, par regulāri rīkotajiem medus svētkiem, Jaunā gada sagaidīšanas sarīkojumiem, biškopju darba rīku un ražojumu izstādēm. Kolekcijā ir afiša  par Lauku jaunatnes biedrības rīkoto mantu loteriju 1931. gadā. Turaidas muzejrezervāta krājumā glabājas afiša, kas 1938. gada 18. novembrī aicinājusi Sējas pagasta iedzīvotājus sanākt kopā uz svinīgu pasākumu savas valsts 20. dzimšanas dienā. Afišas augšpusi rotā patriotisks zīmējums ar uzlecošu sauli ar izplestiem stariem fonā, centrā meitene tautas tērpā, kurai apkārt ir kokle, grāmata, labības statiņš un vēl vairāki priekšmeti, kas saistās ar latvisko dzīvesziņu, čaklumu un tautas labklājību. Zīmējumu no augšpuses apvij Latvijas karogs, savukārt zem zīmējuma ir mūsu tautas lūgšanas pirmie trīs vārdi: „Dievs svētī Latviju” ar  valsts ģerboņa zīmējumiem abos stūros. Vakara gaitā paredzēta svētku atklāšana, Sējas skolas pārziņa A. Tulija referāts par valsts sasniegumiem 20 gadu pastāvēšanas laikā, Sējas dramatiskā teātra iestudētā rakstnieka Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera Aleksandra Grīna (1895 – 1941) 1838. gadā sarakstītās lugas „Tēvu zeme”  izrāde  un noslēgumā saviesīgs vakars ar dejām un rotaļām. Rīkotāji nodrošina satiksmes līdzekļu uzraudzību, solīta arī pilna bufete un garderobe.  Interesants reklāmas plakāts ir sabiedrības „Latvijas eksports” Latvijas pirmās brīvvalsts laika izdevums „Labākie liķieri”.

Daļa šīs kolekcijas priekšmetu stāsta par muzeja rīkotajiem pasākumiem un svētkiem. Uz arheologu izrakumu darba sezonas noslēguma pasākumu un atradumu izstādi aicina zīmētas afišas. 1985. gada 7. jūlijā tiek atklāts Dainu kalns, uz kura atklāšanas pasākumu aicina mākslinieka Vitolda Kucina zīmēta afiša. Krājumā glabājas vairāku folkloras festivāla „Baltica”  afišas. Skaista un oriģināla ir starptautiskā folkloras festivāla „Baltica 2003” afiša, kuru gatavojuši mākslinieki M. Heimrāts un J. Murovskis.

Vērtīgs ieguvums audio materiālu kolekcijā ir 12 skaņu plašu albūmi ar klasiskās mūzikas ierakstiem, kurus Eduards Siliņš 1931. gadā iegādājies no Muzikāliju firmas „Edgars Rode”, kas bija firmas „Jul. Heinr. Zimmermann” pārstāvniecība Latvijā. Skaņu plašu albūmi iegādāti kopā ar skapja gramofonu, par ko muzeja krājuma dokumentu kolekcijā ir darījumu kvītis par maksājumiem.

Audio ieraksti glabā arī turaidiešu balsis atmiņu stāstījumos, tajos fiksēti gan pavisam seni notikumi, bet ir arī nesenās pagātnes liecības par padomju laiku – pēckara gadiem, kolhoza dibināšanu, darbu un sadzīvi.

Interesanti video materiāli kolekcijā ir no muzeja darbinieku ekspedīcijām pa tuvējo apkārtni – Lēdurgu, Turaidu, Inčukalnu. Šie materiāli glabā dzimtu vēstures stāstus, laika un varu maiņu iespaidu uz cilvēku dzīvēm. Filmās varam pakavēties atmiņās par aizgājušiem laikiem un cilvēkiem. Dzīves vitalitātes un optimisma pilns ir turaidieša Mārtiņa Krastiņa stāstījums, neskatoties uz visu pārdzīvoto un pieredzēto. Interesants ir arī laikabiedru stāstījums par aklo muzikantu – Pēteri Oliņu, kurš muzicēja pie pārceltuves pār Gauju pie Siguldas 20. gadsimta pirmajā pusē. Pagājušā gadsimta 30. gadu presē par muzikantu rakstīja: “Metās jau krēsla, kad brašais vienkājis beidza savus šķietami neizpušķotos stāstus. Pāri Gaujai lēni slīd prāmis. Augstajos, koku apaugušos krastos pogā lakstīgalas un no avotainām tērcēm drūmi un lēni paceļas miglas pavedieni. No Pārgaujas šurp atlido vēl pēdējās polkas skaņas, jo krastā pie plosta spēlē vecais un neredzīgais Siguldas ermoņiku vīrs, kas visus plosta pārbraucējus sagaida ar maršu vai brašu polku. Tas bij’ Pēteris Oliņš no Vainīžiem, simpatisks un godīgs večuks. Ik vakarus no pārceltuves neredzīgais kāpa Turaidas kalnā pārlaist nakti. Pirms dažiem gadiem arī viņš bija uzkāpis Turaidā, tai vietā, no kurienes vairs lejā nekad nenāks.”

Lielu daļu kolekcijas sastāda jau ar mūsdienām un muzejrezervāta aktivitātēm saistīti video ieraksti. Pasākumi muzejā, izstāžu atklāšana, gadskārtu ieražu svētki iemūžināti video filmās. Interesants materiāls ir par izpētes gaitu Turaidas muižas pārvaldnieka vecajā dzīvojamā mājā, fiksēts arī restauratoru darbs, atjaunojot sienas dekoratīvo krāsojumu, ko tagad var skatīt arī muzeja apmeklētāji pārvaldnieka mājas ekspozīcijā. Fiksētas arī kultūrvides izmaiņas un dabas krāšņums Turaidas vēsturiskajā centrā. Bagātīgs materiālu klāsts ir par mūsu tautas dzīvē svarīgiem notikumiem –  atmodas sākumu, Dainu kalna izveidi un koncertiem, kas apliecina tautas spēku un gribu. Video filmās varam skatīt starptautiskā folkloras festivāla Baltica koncertus, kas notikuši Dainu kalnā un Dziesmu dārzā. Mūsu krājumā ir materiāli un sarunas ar ievērojamiem mūsu kultūras cilvēkiem – ar TMR direktori Annu Jurkāni, ar Gunāru Jansonu, tikšanās ar Ēvaldu Valteru. Ar Dainu kalna tēlnieku Induli Ranku varam tikties filmā „Vīrs kalna galā”. Videomateriālos fiksētas arī ārzemju viesu vizītes, šeit noteikti jāpiemin Igaunijas prezidenta Lenarta Meri vizīte Turaidā. Skatāmi arī materiāli, ko gatavojuši muzeja speciālisti, kā L. Beitiņas saruna ar Oskaru Staltu par līvu tautas ieražām. Videofilmas glabā arī dramatiskus materiālus par 2002. gada februāra notikumiem, kad notika pilskalna nogruvumi un sākās cīņa ar dabas spēkiem – izpētes urbumi pils pagalmā, pils teritorijas meliorācijas darbi visa gada garumā.

Pirms dažiem gadiem visas krājumā esošās video filmas, izmantojot jaunākās tehnoloģijas, tika pārrakstītas uz modernākiem datu nesējiem, lai nodrošinātu to saglabāšanos un iespēju izmantot šos materiālus pētniecības vajadzībām un muzeja pasākumu sagatavošanā.

Bet kolekcijas lielāko daļu sastāda priekšmeti, kas iegūti no Turaidas pils arheoloģiskās izpētes J. Graudoņa vadībā – sākot ar 1974. gadu. Turklāt arheoloģiskie izrakumi veikti arī ārpus pils nocietinājuma mūriem – precizējot pils teritorijas apbūvi.

Turaidas pilī atrastās senlietas var nosacīti iedalīt divās daļās: uz Gaujas lībiešu (jeb līvu) kultūrai attiecināmās (XI – XIII gs.) un viduslaiku mūra pils perioda priekšmeti (XIII – XVIII gs.). Visi šie atradumi pārstāv dažādu veidu priekšmetu grupas,  piemēram – rotaslietas: gredzeni, piekariņi, aproces, saktas; darba rīki un instrumenti: cirvji, īleni, naži, adatas, kalti, veseri, naglas, viras; pils celtniecībā izmantotās būvdetaļas: ķieģeļi, jumta kārniņi, apdarināti akmeņi, krāsns podiņi, iedzītņi. Par kara darbību liecina ieroči un bruņojums: bultu un šķēpu uzgaļi, lielgabalu un musketu lodes, bruņu un ieroču detaļas. Par saimniecisko rosību norāda plaši pārstāvēti sadzīves priekšmeti, piemēram: keramikas, metāla un stikla trauku lauskas, koka un kaula izstrādājumi, viduslaiku keramikas pīpju fragmenti, dažādu gadsimtu monētas (sākot ar XII gs.), dekoratīvi apkalumi. Visu minēto un citu nenosaukto grupu senlietu paraugi apskatāmi Turaidas pils ekspozīciju telpās. Izstādītie arheoloģiskie priekšmeti ir tikai daļa no muzeja krājumā esošā.

Ņemot vērā, ka Turaidas muzejrezervāta pētniecības darbs neaprobežojas tikai ar pils kompleksu un Turaidas Baznīckalnu, krājuma arheoloģiskajā kolekcijā iekļauti materiāli no kādreizējā Turaidas pils novada teritorijas un Siguldas apkārtnes arheoloģiskās izpētes objektiem – kā pilskalni un senkapu lauki: Turaidas Kārļakalns, „Pūteļi”, Krimuldas pagasta „Priedes”, „Liepenes”, „Annas kalns”, Krimuldas baznīca ar turpat līdzās esošo Kubeseles pilskalnu un Jauno kapsētu („Tālēni”), Vangažu „Melkerti”, Sējas „Vīlētāji”, Siguldas pilsdrupas un tām blakus situētais Krustakalns, Siguldas pagasta Satezeles pilskalns, Saksu kalns. Kolekcijā ietverts kalēja darbarīku depozīts (XII / XIII gs.) no Doles „Raušiem”. Kā arī ieskaitītas apkārtnes iedzīvotāju atnestas savrupatrastas senlietas. Patlaban Turaidas muzejrezervāta krājuma kolekcijās iekļautas 7057 arheoloģiskas senlietas.

 Pie arheoloģisko materiālu kolekcijas sastāvdaļas pieskaitāms muzeja īpašumā iegūtais unikālais (Raganas pagastā atrasts) X – XI gs. sudraba senlietu depozīts – sastāvošs no 176 priekšmetiem –  Rietumeiropas un arābu monētām, kā arī dažādām rotas lietām. Šis depozīts izstādīts Turaidas muzejrezervātā Gaujas lībiešiem veltītajā ekspozīcijā.

 Lai informētu sabiedrību par muzeja krājumā esošām senlietām, Turaidas muzejrezervāts piedalās valsts muzeju kopkataloga sastādīšanas projektā – šī projekta uzdevums ir ievietot interneta vietnē senlietu attēlus kopā ar anotācijām.

Apmēram  600 dažādus amatniecības darba rīkus lietojuši lauku amatnieki un zemnieki sev nepieciešamo iedzīves priekšmetu un darba rīku gatavošanā.

Visvairāk priekšmetu izmantots tekstiliju izgatavošanas procesā, lai no lina un vilnas nonāktu līdz audeklam  – apmēram 200 krājuma vienības. Tās ir linu mīstīklas, linu pogaļu cērtamās lāpstiņas, susekļi, aitu cērpamās dzirkles, vilnas kārstuves, tītavas, vērpjamie ratiņi, audekla metamās lāpstiņas, stelles u.c. Drēbnieka un rokdarbu procesu atspoguļo 60 priekšmeti, sākot ar adatu un uzpirksteni, rokdarbu rāmīti, tamboradatu,  rokdarbu galdiņu, šuvēja lekālu, beidzot ar šujmašīnām, arī pazīstamajā   „Singer” firmā gatavoto. Kolekcijā ir 45 dažāda lieluma un materiāla gludekļi – ogļu gludekļi ar skursteni, ogļu gludekļi ar ventilācijas atverēm apakšdaļā, bultas gludekļi un viengabala gludekļi. Ir arī pavisam mazi gludeklīši, kurus izmantoja mazu apģērba detaļu – apkaklīšu, aproču, mežģīņu un kabatlakatiņu gludināšanai. Kolekcijā ir arī kurpnieka darba rīki – apavu liestes, zābaku stulmu formas veidnes, „špeiles” (koka nagliņas) un šujmašīna apavu šūšanai.

Apmēram 160 darba rīkus izmantojuši kokamatnieki –  dažādas ēveles, slīpbeņķus, grebļus, urbjus, svārpstus, skrūvspīles, zāģus un zāģīšus, līmeņrāžus un svītru velkamos, tecilu asmeņu uzasināšanai. Koka „blakus produktu” izmantošanas darba rīki – zaru slotu sienamais un pilns instrumentu komplekts ratu stīpu gatavošanai – stīpbeņķis stīpu mizošanai un plēšanai, mizojamais greblis, šķīnis plēšanai, bluķis stīpu liekšanai, stīpu uzvelkamais, prese stīpu saspiešanai saišķos, pārvadāšanai. Stīpu gatavošana tāpat kā tūristu spieķu gatavošana bija ļoti izplatīta turaidiešu nodarbošanās. Kolekcijā ir ap 120 kalēja darbarīku – plēšas, lakta un dažādas mazās laktiņas, knaibles, naglīzeri, meiseļi, āmuri, veseri, cirtņi, urbji un vītņgrieži, kā arī ogļu bigulis ar ko ogles ēzē sabakstīt. Tā kā kalēji apkala arī zirgus, tad kolekcijā ir arī šim procesam nepieciešamie instrumenti – knaibles zirgu nagu apgriešanai, vīle nagu vīlēšanai, pakavu naglas un pakavu naglu atliecamais.

Nelielā skaitā muzejā ir sedlinieka, plostnieka, virvju vīšanas un citi darba rīki. Zemkopībā izmantoti ap 130 priekšmetu. No zemes apstrādes darba rīkiem krājumā ir 25 priekšmeti – spīļarkls, vienlemeša arkls, divzirgu arkls, kā arī koka tapu un dzelzs  ecēšas, ecēša “ezītis”, ciņu griežamais un citi. Ir arī vienkāršas piemājas sakņu dārzos izmantotas lāpstas un lejkanna. Sēšanas procesu atspoguļo sētuves, rokas sējmašīna un  sakņu sējmašīna. Arī pirmais muzeja krājuma priekšmets, kurš reģistrēts ar pirmo numuru ir sētuve. Kolekcijā ir arī ražas novākšanas darba rīki – 45 vienības – sirpji, vienrokas izkaptis un labības grābeklīši, ābolu novācamā kārts. Siena novākšanai paredzētās izkaptis, grābekļi, dakšas un kāsis siena vezumu nostiprināšanai.  50 priekšmeti saistīti ar graudu apstrādi – spriguļi, koka graudu liekšķeres, graudu vētījamās lāpstas, graudu vētījamie sieti, graudu beramā lāpsta, dzirnakmeņi, maisu vedamais, un graudu dzirnavas ar elektrisko motoru, kas izmantotas miežu malšanai lopbarībai, gatavotas 20. gs.  30. gados. Lopkopībā lietojamo darba rīku klāsts nav sevišķi liels – barības kapājamais dzelzis, lopbarības kauss, govju iemaukti, mēslu ķeksis un liekts koks kautķermeņa uzkāršanai.

Daudz plašāk pārstāvēti ir piensaimniecības darbarīki – piena kāstuves, piena kanna, piena kubuliņi, biezpiena kastes un muciņa biezpiena glabāšanai, krējuma ķērnes, sviesta kuļamās muciņas, sviesta kuļamā kaste, sviesta kuļamās mašīnas jeb centrifūgas, sviesta spainīši, sviesta formas jeb mēri, sviesta lāpstiņas, kastīte siera siešanai un stīpa sviesta muciņai, kādas turaidieši gatavoja un veda uz Rīgu pārdošanai muciniekiem. Nelielā skaitā muzeja krājumā ir biškopībā, medniecībā, zvejniecībā, plostniecībā un citās nodarbēs izmantotie darba rīki.

Nozīmīga sadaļa ir  ar īpašumu saistītie dokumenti, kuros var izsekot dažādu varu un iekārtu ieviestām izmaiņām īpašumu tiesibās, nodokļu prasībām, zemes pirkšanas un pārdošanas līgumiem. Kolekcijā ir arī reliģisko organizāciju dokumenti, valsts un pašvaldības pārvaldes iestāžu darbības dokumenti, rīkojumi, biedrību, sabiedrisko organizāciju dokumenti, apsveikumu, dāvinājumu vāki, apbalvojumi – diplomi un goda raksti. Liela daļa no šīm vēstures liecībām muzejā iegūtas ekspedīciju laikā, apsekojot mājas tuvākā un tālākā apkārtnē, nodoti arī iestāžu un sabiedrisko organizāciju dokumenti.  Tā 2009. gada nogalē, īstenojot teritoriālo reformu, tika likvidēta Rīgas rajona padome un  muzeja krājumā pienāca liels papildinājums – Rīgas rajona padomes pieminekļu aizsardzības inspekcijas apkopotie dokumenti, kas sniedz ieskatu par vēstures un arheoloģijas pieminekļu uzraudzību un uzskaiti padomju periodā.

Interesanta sava laika liecība ir Siguldas draudzes revīzijas protokoli, vācu valodā, sākti 1739.gadā, pēdējais datēts ar 1802. gada 26. oktobri. Interesantas ziņas izlasāmas arī pirmās Latvijas brīvvalsts laika darījumu kvītīs un rēķinos, mājas grāmatās un zemes pirkšanas līgumos un aktos. Dokumenti paver svarīgas lappuses mūsu tautas dzīvē, arī nesenās pagātnes izzināšanā. Dokumentu kolekcijā būtisku daļu sastāda arī pierakstītās turaidiešu un siguldiešu atmiņas, kurās caur cilvēka personisko izjūtu gammu atklājas konkrēti notikumi un cilvēka dzīves gaitās piedzīvotais.

Starp interesantākajiem dokumentiem noteikti jāpiemin tie, kuri stāsta par Turaidas muižas un pagasta dzīvi un cilvēkiem – tāda noteikti ir Turaidas pilsmuižas Ruļļu jeb vaku grāmata. Katras muižas vaku grāmatu sastādīja 4 eksemplāros, viens palika muižas īpašniekam, viens draudzes tiesai, viens bruņniecības arhīvā, viens pagastā. Vaku grāmata saturēja katras muižas sīku aprakstu ar muižas īpašnieka vārdu un zemnieku skaitu. Turaidas muzejrezervāta krājumā esošā „Ruļļu jeb Vakas grāmata priekš Turaidas pilsmuižas kas pie Turaidas – Lēdurgas draudzes pieder” ir 4. eksemplārs, jo tajā ar roku izdarīts ieraksts: Nr. 4. Grāmata aizpildīta latviešu valodā gotiskajā ortogrāfijā. Grāmata sastāv no divām daļām, rokrakstā aizpildīta „Vērtība par visu zemnieku zemi” un drukātas daļas „Nosacīšanas”. Ievadteksts „Muižas būšana”, rokrakstā sniedz ziņas par Turaidas muižas tā brīža īpašnieku Magnusu fon Budbergu. Vaku grāmata sastādīta 1811. gadā, dvēseļu skaits uz šo gadu 389 „vīriškas dvēseles”. Dokumentā uzskaitītas pilsmuižā ietilpstošās mājas.

Ievērību pelna arī Turaidas muižas rakstveža un skrodera Dāvida Kuškes piezīmju grāmatiņa, kur pieraksti veikti ar zīmuli gan vācu, gan latviešu valodā. Dāvids Kuške ar savu sievu Magdalēnu Turaidas muižā ieradušies ap 1840. gadu, dzīvojis „Grāmatnešu” mājās. Starp viņa pasūtītājiem bijis Turaidas Šveices mājas krodzinieks Vīgants, Turaidas – Lēdurgas draudzes mācītājs Ernests Girgensons un Krimuldas draudzes mācītājs Vilhelms Valters, kā arī Turaidas muižas rentes māju saimnieki.Draudzīgas attiecības saistījušas Dāvidu Kuški ar Turaidas muižas pārvaldnieku Karlu Reicbergu – Turaidas –Lēdurgas draudzes baznīcas grāmatā minēts, ka 1843. gadā, kad Turaidas baznīcā kristīts Kuškes dēls Karls Panteleons, kopā ar muižas pārvaldnieku Karlu Reicbergu par krustvecākiem nākuši arī viņa dēls, sieva Anete un meita Emīlija.

Turaidas muzejrezervāta krājumā glabājas arī Turaidas baznīcas grāmatas par laika posmu no 1914. gada līdz 1940. gadam ar dzimušo, kristīto, iesvētīto, laulāto un mirušo reģistriem. Nereti, tieši ar baznīcas grāmatu palīdzību izdodas atšķetināt un sasiet kādu iztrūkstošu pavedienu savas dzimtas vēstures izzināšanā.

Liela daļa no nozīmēm ir suvenīrnozīmes – 160 krājuma vienības, kuras krājumā pamatā nonākušas padomju laikā, kad bija ļoti populāras un apmeklētāji tās dāvināja muzejam. Nozīmītes nākušas no PSRS republikām – Igaunijas, Moldāvijas, Krievijas, Baltkrievijas, Lietuvas un pārējām republikām, kā arī no dažādām valstīm – Vācijas, Austrālijas, Čehoslovākijas, Japānas un citām.

Otra lielākā grupa ir nozīmes, kas veltītas dažādu notikumu piemiņai un pasākumu dalībnieku nozīmes – Dziesmu un deju svētki (ne tikai Vispārējo Dziesmu un deju svētku, bet arī Siguldas 1936. gada 4. Dziesmu dienas, 1937. gada V Dziesmu dienas, Rīgas rajona skolu dziesmu svētku un citas), tehnisko sporta veidu spartakiāde 1960.gadā, pirmais cilvēka lidojums kosmosā 1961.gada 12. aprīli, vissavienības mehanizētās slaukšanas meistaru sacensības, lauksaimniecības racionalizatoru izstāde Siguldā 1967.gadā, Maskavas olimpiskās spēles 1980.gadā  un citas – kopā 132 nozīmes.

Kolekcijā pārstāvētas arī nozīmes ar iestādes simboliem – Siguldas tūristu bāze, Latvijas lopkopības un veterinārijas zinātniski pētnieciskais institūts, Siguldas 1. vidusskolai – 70, kolhozs „Ezerciems” un citas.

Faleristikas kolekcijā ir arī Latvijas armijas pulku nozīmes – kājnieku, jātnieku, artilērijas pulku, autotanku pulka, elektrotehniskā diviziona, inženieru sapieru rotas, kara sanitārās pārvaldes nozīmes, kā  arī paramilitāro un sabiedrisko organizāciju nozīmes – aizsargu, Latvijas kara invalīdu savienības, Latvijas Vanagu, Latvijas Aero kluba, skautu, Latvijas zemnieku savienības, ugunsdzēsēju, vācu žandarmērijas,  arī pionieru, komjauniešu un LNNK biedru nozīmes.

Nozīmīgu vietu kolekcijā ieņem apbalvojumi un goda zīmes – Lāčplēša Kara ordenis, kas ir pirmais un augstākais militārais apbalvojums Latvijas Republikā. Muzeja krājuma ir 3.šķiras Lāčplēša Kara ordenis Nr. 2072, kas 1928. gada 1. novembrī piešķirts „Zaļās armijas” karalaika ierēdnim Kārlim Degterim Jāņa dēlam. 1928. gadā piešķirti tikai 8 Lāčplēša Kara ordeņi, un muzeja krājumā esošajam ordenim ir priekšpēdējais piešķirtais numurs. Vēl no apbalvojumiem ir Triju Zvaigžņu ordenis 4. un 5. šķira, Svētā Jura krusts 4. šķira, Dzelzs krusts, Aizsargu Nopelnu krusts, Atzinības krusts 5. šķira, 2. pakāpes Tēvijas Kara ordenis un dažādas medaļas un  nozīmes, piemēram, apbalvojumi par šaušanu. Interesanti, ka 1985. gadā PSRS Augstākas Padomes Prezidijs pieņēma dekrētu, kurš aizliedza amatieriem kolekcionēt PSRS apbalvojumus, un kurā bija noteikts sods par PSRS ordeņu, medaļu, PSRS goda nosaukumu krūšu nozīmju pirkšanu, pārdošanu, apmaiņu vai citādu tālāknodošanu pret atlīdzību – labošanas darbi līdz diviem gadiem, vai naudas sods līdz 300 rubļiem. Tāpat kolekcijā ir arī apbalvojumi par panākumiem darbā –Latvijas Lauksaimniecības kameras un Zemkopības ministrijas medaļas „Par darbu un centību”, medaļas „Komunistiskā darba teicamnieks”, „Par varonīgu darbu”, dažādas nozīmes, piemēram, „Sociālistiskās sacensības uzvarētājs, „Komunistiskā darba trieciennieks”.

Fotonegatīva priekšrocība ir tāda, ka no tā attēlu var iegūt atkārtoti neskaitāmas reizes.

Tāpat 35 mm filmiņu formātā krājumā tiek glabāti arī diapozitīvi. Jau nosaukums vēsta, ka attēls ir pozitīvs un tas primāri ir paredzēts demonstrēšanai plašākai auditorijai diaprojektorā. Taču arī no diapozitīva var iegūt attēlu. Fotonegatīvu kolekcijā pārsvarā ir melnbaltie negatīvi, jo tie ir noturīgāki kā krāsu filmas.

Kopā TMR krājumā fotonegatīvu kolekcijā ir 10778 vienības, kolekcija dalās 27 tēmās, kuras izkristalizējas dažādās grupās. Piemēram, liela un nozīmīga grupa ir saistīta ar arheoloģisko izpēti. Tā ir gan Turaidas pils 25 gadu garumā notikusī izpēte, gan Turaidas, Krimuldas un Siguldas apkārtnē notikušo arheoloģisko ekspedīciju fotofiksācija.

Nākošā grupa ir kultūrvēsturisko objektu, pieminekļu un kultūrvides forofiksācija. Tās ir gan Turaidas vēsturiskā centra ēkas, gan arī Siguldas un Krimuldas apbūve. Nozīmīga un muzeja darbību raksturojoša ir fotofiksācija, kas veikta saistībā ir krājuma priekšmetu izmantošanu un popularizāciju, gan izstāžu, gan ekspozīciju, gan arī izglītojošo pasākumu fotofiksāciju.

Pirmais fotonegatīvs TMR krājumā nonāca 1962. gadā ir Jūdažu tautas nama attēls, kāds tas tajā brīdī bija. Šajā pat aktā Nr. 2 var uzzināt, ka krājumā nonāk 147 fotonegatīvi, kuros 1962. gadā tika fiksētas Siguldas un tās apkārtnes, sabiedriskā un kultūrvēsturiskās būves: kultūras nami, skolas, slimnīcas, ciema padomes, alas, ozoli utt.

Šajā pat gadā muzeja fotonegatīvu kolekciju papildina pārfotografētie attēli no citiem muzejiem, arhīviem un privātkolekcijām, kas ir saistīti ar Siguldu, Turaidu un to vēsturi.

Laikam ejot un tehnoloģijām attīstoties kopš 2006. gada muzeja krājumā fotonegatīvi gandrīz vairs nav ienākuši, jo pielietojot digitālo tehniku, fotofilmas vairs netiek izmantotas. Var teikt šī ir kolekcija, kas jau pati ir ar augstu muzejisku vērtību, kur var izsekot attēlu iegūšanas procesam.

Katra no šīm lielajām grupām sistematizēta vēl sīkāk un detalizētāk. Starp mūsu muzeja krājuma fotogrāfijām ir jāpiemin  20. gadsimta pirmās puses fotomeistaru darbi. Siguldas pilsētas un Turaidas apkārtnes notikumus, cilvēkus un ēkas bieži iemūžinājis Oskars Lesiņš, kā arī Mārtiņš Buclers, kura pirmā fotodarbnīca atradusies Gaujas lejā netālu no Lejas Klauku mājām. Starp fotogrāfijām ir arī atsevišķi P.Šmita, J.Jurjāna, Ed. Boča, preses fotogrāfa O. Laivas foto attēli.

Aplūkojot senos fotoattēlus, iespējams gūt priekšstatu par apģērbu, sadzīves tradīcijām, darba rīkiem un braucamrīkiem. Daudzas no mums zināmajām dabas ainavām Siguldas un Turaidas apkārtnē, 20. gadsimta pirmajā pusē iemūžinātas fotogrāfijās, šodien izskatās krietni vien savādākas. Tāda noteikti ir Gūtmaņa alas apkārtne, par kuru pirmās fotogrāfijas mūsu krājumā ir no 20. gadiem līdz pat  60. gadiem, kad notika vērienīga šīs vietas labiekārtošana.

Viens no senākajiem TMR krājuma fotoattēliem ir 1898. gadā barona Staela fon Holšteina uzņemtais foto ar Turaidas muižas zemnieku laulāto pāri, kas dāvināts šai ģimenei 60 gadu laulības jubilejā. Šī ļoti interesantā fotogrāfija iegūta Turaidas pagasta „Purmašu” mājās. Vairākās fotogrāfijās redzami darba procesi – siena pļaušana un vākšana, baļķu pludināšana pa Gauju, labības pļauja, darbs kokzāģētavā un ķieģeļu ceplī.

Interesantas ir foto liecības par Gaujas tilta pie Siguldas būvniecību un atklāšanu 1937. gadā, kuras laikā notika plašas svinības ar kora piedalīšanos un banketu tilta celtniekiem. Muzeja krājumā ir arī fotogrāfijas, kurās redzamas visas četras Siguldas dzelzceļa stacijas ēkas, ieskaitot arī 1925. gadā uzcelto arhitekta Pētera Federa projektēto krāšņo ēku. Interesants ir fotoattēls, kurā redzams Kārlis Ulmanis pie dzelzceļa stacijas, uz savdabīgi izveidota podesta, sakām uzrunu stacijas atklāšanā. Siguldas pilsētas ielu, ēku un apstādījumu izmaiņas skatāmas gan senākos foto, gan arī ne tik senajās padomju laika fotogrāfijās.

Fotogrāfijas stāsta par iestāžu un sabiedrisku organizāciju darbību, kultūras norisēm Siguldā. Zināms, ka 20. gadsimta 30. gados notika Dziesmu dienas ar daudzu koru piedalīšanos. Sākumā šie svētki notika Gaujas lejā pie „Līcīšu” mājām, vēlāk jaunuzceltajā Siguldas pilsdrupu estrādē. Par šiem notikumiem vēsta ne tikai publikācijas tā laika presē, bet arī fotogrāfijas. Par aktīvo Siguldas teātra darbību stāsta aktieru grupu foto pēc izrādēm. Unikāla ir fotogrāfija, kurā iemūžināts Rainis, Eduards Smiļģis un Emīlija Viesture pie Turaidas Rozes piemiņas vietas, lai iepazītos ar vietām, kur risinājušies lugā „Mīla stiprāka par nāvi” aprakstītie notikumi. Foto liecības saglabājušās arī par Siguldas pilsētas pašvaldības darbiniekiem, kā arī vienā attēlā redzami pasta darbinieki 20. gadu beigās.

Nenoliedzami interesantas sava laika liecības ir arī padomju laika fotogrāfijas par padomju cilvēku ikdienu, sadzīvi un atpūtu. Te noteikti jāpiemin fotogrāfijas, kas saistītas 1955. gadā uzceltās Siguldas tūristu bāzes darbību, ekskursijām un aktivitātēm. Daudz interesantu attēlu papildināja mūsu kolekciju, kad tika gatavota izstāde par sabiedrisko ēdināšanu Siguldas apkārtnē padomju periodā.

Kolekcijas senākās grāmatas ir ne tikai vērtīgs izziņas avots, bet arī izcili mākslas darbi, kas liecina par sava laika iespiedtehniku, dizainu un noformējumu. Sastopami pat ļoti grezni ar pērlītēm izšūti izdevumi.

Kā vienu no tiem var minēt 1892. gadā izdoto Jaunās derības fotogrāfisko faksimilizdevumu no 14. gadsimta, kura sākas ar vārdiem senajā krievu drukā ”Šī grāmata nav tikai nozīmīgs piemineklis senajai krievu rakstībai, bet milzīgs vēsturiskas svētums, kas nes sevī krievu tautas vēsturi, kura saglabājusies līdz mūsdienām.”

Interesanta ir kalendāru kolekcija, kas aptver laika posmu no 1800. gada. Kalendārs arvien ir bijis latvietim kā pavadonis dzīves un darba mūžā. Daudzos no tiem vēl sastopamas bijušo īpašnieku piezīmes, kas palikušas uz lappušu maliņām.

Starp kolekcijā iegūtiem jaunākiem izdevumiem un ne tik jauniem sastopama arī kāda ļoti interesanta 16. gs.  Rīgas a pilsoņu uzvedības rokasgrāmata. „Eines Erbarn Raths der Königlichen Stadt Riga in Liefflandt Reformirte Kost und Kleider Ordnung. Gedruckt zu Riga Durch Nicolaum Mollinum Anno” M.D.XCIII. („Rīgas – karaliskās pilsētas Vidzemē – godātās rātes atjaunotais svētku un tērpu nolikums”). Tajā var iepazīties ar senās Rīgas sabiedrības labas uzvedības normām. Tā iespiesta Rīgā pirmā grāmatiespiedēja N. Mollīna tipogrāfijā 1593. gadā. Turaidas muzejrezervāta krājumā glabājas vienīgais Latvijā šis grāmatas eksemplārs un 2013. gadā aprit 425 gadi kopš pirmās grāmatas iespiešanas Rīgā un šī izdevuma 420gade. Grāmata iesieta ādas vākos. Abās pusēs uz vākiem Rīgas pilsētas ģerbonis, ietverts vinjetē un kvadrātā. Iesējuma labajā malā 4 ādas saites. Titullapu ietver plats ornaments. Vidū Rīgas pilsētas ģerbonis – kokgriezums. Iespiesta uz pergamenta.

Grāmata, kas varētu ieinteresēt Latvijas tiesību vēstures speciālistus ir 1886. gadā izdotā „Die Statthalterschaftszeit in Liev- und Estland” (1783 – 1796), kurā aprakstīts vietvaldniecības laiks Vidzemē un Igaunijā. Autors apraksta Krievijas carienes Katrīnas II valdīšanas laika likumus, kas regulēja Vidzemes un Igaunijas guberņu pašvaldi, kā arī likumu praktisko ieviešanu. Kā arī vēl viena interesanta grāmata par Vidzemes vēsturi – „Livland im achtzehnten Jahrhundert. Umrisse zu einer Livlandischen Geschichte I Band bis zum Jahre 1766. ”Eckardt Julius, kur grāmatas beigās sniegta visu Vidzemes dižciltīgo dzimtu matrikula – uzskaitītas visas no 1747. gada šajā sarakstā uzņemtās dzimtas. Otrs pielikums vēsta par Vidzemes un igauņu studentiem, kuri  no 1710. līdz 1765. gadam studējuši Eiropas universitātēs. Trešajā pielikumā – Vidzemes vēstures notikumu hronika.

Daudzi no izdevumiem ir restaurēti,  kā arī izgatavotas reto izdevumu kopijas, kuras ieņem godpilno vietu ekspozīcijā vecajā muižas pārvaldnieka dzīvojamā mājā un papildina stāstu par Turaidas muižas dzīvi, kāda tā bijusi 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā.

Lielākā daļa ēku ir piedzīvojušas daudzas pārbūves, tāpēc pirms to restaurācijas tiek veikta māju  arhitektoniski mākslinieciskā un iespēju gadījumos arī arheoloģiskā izpēte. Turaidas muižas kalpotāju dzīvojamās mājas, muižas pārvaldnieku vecās un jaunās dzīvojamās mājas, vagara mājas klētiņas, baznīcas un citu ēku izpētes rezultātā iegūtie lietiskie materiāli nonāk Turaidas muzejrezervāta krājumā.

Daļa no šiem priekšmetiem ir būvelementi un iekšējās apdares materiāli – tā sauktie holandiešu tipa dakstiņi, kuriem raksturīgs burta «S» veida šķērsgriezums, durvju rokturi, skavas, sienas krāsojumu fragmenti, tapešu fragmenti un koka siju paraugi u.c.  Dendrohronoloģiskās datēšanas nolūkā vecās pārvaldnieka dzīvojamās mājas būvelementu koksnes paraugus 2010. gadā muzejs nodeva LU Latvijas vēstures institūta Dendrohronoloģijas laboratorijā. Analīzes rezultāti palīdzēja datēt ēkas pārbūvju laiku.

Muižas pārvaldnieka vecās dzīvojamās mājas bēniņos tika atrasti daudzi no labības salmiem savīti vīkšķi, kuri tikuši izmantoti dakstiņu spraugu aizziešanai ar kaļķa-smilts javu. Šāda jumta apstrāde, ko veica no bēniņu puses, bija viens no paņēmieniem, kā novērst sniega ieputināšanu, tāpat arī ūdens iekļūšanu spēcīga lietus laikā.

Gan dārznieka mājā, gan muižas pārvaldnieka vecajā dzīvojamajā mājā atrastas arī dažādu 19. gadsimta tapešu atliekas, piemēram, Sanktpēterburgas tapešu fabrikas „Tapetenfabrik Georg Rieks” tapetes.  No telpu sienām tika paņemti apmetumu fragmenti ar krāsojumu paraugiem.

Arheoloģiskās izpētes gaitā atrastie lietiskie materiāli – trauki un to fragmenti, apavi, monētas, ieroču detaļas, mēbeļu fragmenti u.c. –  liecina par māju iedzīvotāju dzīvesveidu un apstākļiem, kas to ietekmēja.

Interesantas ir 1950. gadā no Līgatnes Incēnu mājās iegūtās M.Siliņa 1892. gadā sastādītās un izdotās kartes, kā piemēram Vidzemes un Kurzemes speciālkarte ar sīki norādītiem ceļiem, upēm, kanāliem, apriņķu, pagastu robežām, muižām, mājām, baznīcām. Mērogs šīm kartēm ir neparasts 1:260000. 2006. gadā muzejā krājumā iegūts 1812. gadā Vācijā Augsburgā izdots pasaules karšu atlass albūma iesējumā ar stingra papīra lapām, kas saglabājies ļoti labā stāvoklī. Šajā laikā Latvija kā vienota teritorija vēl nepastāvēja – bija Kurzemes hercogiste un Vidzemes guberņa, kurā iezīmētas lielākās pilsētas: Rīga, Wenden (Cēsis) un Walk (Valka).

Uz 19. gadsimta otro pusi attiecināms arī neliela izmēra globuss, kas darināts Ernsta Šotte (Ernst Schotte) izdevniecībā Berlīnē. Tā ir viena no nozīmīgākajām globusu izgatavotājām 19. gs. otrajā pusē, kas sāka izgatavot globusus 1855. gadā un 15 gadu laikā paplašināja savu darbību, izgatavojot deviņu dažādu izmēru globusus un virkni citas šāda rakstura ierīces (planētu atveidus, modeļus u. c.) 15 valodās. Izdevniecība darbojās līdz 20. gs. sākumam. Līdzīgs globuss „Christies” izsolē Londonā 1997. gada 26. novembrī pārdots par £633. Šie izdevniecības darinājumi tiek uzskatīti par retiem un vērtīgiem priekšmetiem.

Attīstoties tūrismam, apceļot Latviju aicināja 20. gadsimta sākumā izdotie ceļveži ar zīmētām kartēm pielikumos. TMR krājumā ir vairāki Siguldas – Vidzemes Šveices ceļveži, kuros atrodami apskatāmie objekti Gaujas abos krastos, gan arī Pašā Siguldas pilsētā. Nereti šajos senajos kartogrāfiskajos materiālos izlasāmi māju nosaukumi, izzīmēti paši sīkākie celiņi. Vērtīgs izziņas materiāls par Siguldas plānojumu un celtniecību ir 1932. gadā pēc arhitekta, Lāčplēša ordeņa kavaliera Arnolda Maidela uzmērojuma iespiestais Siguldas pilsētas plāns, mērogā 1:5000. Šis plāns tapa no 1923. gada, un sākot ar šo gadu noteica pilsētas attīstību. Muzeja krājumā ir arī vairākas padomju periodā izdotās kartes, 1984. gadā izdotais Siguldas plāns, kas sastāv no atsevišķām lapām.

Muzeja krājumā atrodas arī Pētera Mantnieka kartogrāfijas institūta izdotā Lielā Latvijas karte. Tā sastāv no deviņām atsevišķām kartēm. Diemžēl precīzs izdošanas laiks nav zināms, taču tas varētu būt 20. gadsimta 30 gadi. Zināms, ka pēc 1923. gadā izveidotās  kartogrāfiskās iestādes „A.Ošiņš un P.Mantnieks”, otra līdzīpašnieka A.Ošiņa nāves 1930. gadā, P.Mantnieks kļūst par vienīgo īpašnieku. Šī karte jau ir P.Mantnieka kartogrāfiskā institūta izdevums.

Pie kartogrāfisko materiālu kolekcijas jāmin arī vairāku bijušo Turaidas muižas zemnieku saimniecību ēku precīzs uzmērojums un ēku izvietojuma fiksācija, kas veikta, apsekojot stāvokli uz vietas 1975. gadā.

Svarīga kartogrāfisko materiālu kolekcijas daļa ir Turaidas pils arheoloģiskās izpētes plāni un zīmējumi. Arheologa Jāņa Graudoņa vadībā Turaidas pilī veikti arheoloģiskie izrakumi no 1973. gada līdz pat 20. gadsimta beigām. Plānos detalizēti precīzi fiksēti izrakumu laukumi, atrasto mūru fragmenti un detaļas. Diezgan daudz kartogrāfisku materiālu ir arī par Siguldas pilsdrupu arheoloģisko izpēti 20. gadsimta 60. un 70. gados.

Lielāko šis kolekcijas daļu sastāda dažādi trauki un ēdiena gatavošanas rīki. Piecdesmit trīs priekšmeti izmantoti tējas un kafijas gatavošanai. No tiem 9 skārda, vara un alumīnija tējkannas ūdens vārīšanai un četri patvāri. Ir trīspadsmit brenneri cigoriņu grauzdēšanai un 27 koka un metāla dažādas formas kafijas maļamās dzirnaviņas. Simts astoņdesmit viens priekšmets lietots ēdiena sagatavošanai. No tiem 9 māla, misiņa, fajansa bļodas un bļodiņas ēdiena gatavošanai, kā arī 8 alumīnija, māla, misiņa un koka kannas un toveri, 4 krūzes un viens čuguna pods. Krājumā ir 16 kāpostu un biezputras stampiņas un koka un metāla gaļas dauzāmie un kapājamie āmurīši. Pie ēdiena gatavošanas darbarīkiem pieskaitāmi trīs šķidruma mērtrauki – litri un viens ¼ litrs, vienkoka bērza koka tauku silīte, fajansa un koka griežamie dēlīši, konservu atveramie, riekstu standziņas, korķu izvelkamais, metāla frikadeļu veidnis, alumīnija siets, gaļas maļamās mašīnas, lielā kartupeļu rīve, dažādas piestas un miezeri. Neiztrūkstoši piederumi ēdiena gatavošanai ir dažādi kausi, karotes, naži, putu smeļamās karotes, putojamās slotiņas, mentes un žukurīši putras apmaisīšanai.

Krājumā ir 66 priekšmeti, kas pielietoti maizes cepšanas procesā – lizes, rupjmaizes un baltmaizes, dēlīšu un vienkoka abras un abriņas, abrkaši, miltu sijājamie sieti, miltu lāpstiņas, mīklas ruļļi, cepamās formiņas.

Simts sešpadsmit priekšmeti izmantoti ēdienu un dzērienu uzglabāšanai – fajansa cukura, maizes un kafijas trauki, māla podi un 74 dažādu laiku, dažādas formas, stikla un māla pudeles, bez korķiem vai ar korķa vai porcelāna korķiem. Tās ir balzāma, benediktīna, degvīna, Allažu ķimeļa, vīna, zeltera etiķa, eļļas, piena, kefīra pudeles. Uz daudzām no tām saglabājušas etiķetes vai stiklā vai mālā esošs uzraksts. Krājumā ir arī 10 dažādi metāla un koka pudeļu aiztaisāmie. Ēdiena uzglabāšanai izmantotas 26 mucas. kubli, cibas, tajā skaitā arī nēģu kubuliņš. Mājsaimniecības priekšmetu un trauku kolekcijā visplašāk pārstāvēti ir trauki un piederumi ēdienu un dzērienu baudīšanai – 530 vienības. No tām  6 servīzes ar 169 traukiem  – no kuriem pilnīgākās un nozīmīgākās ir pusdienu servīze 12 personām ar 76 priekšmetiem – ražota Kuzņecova fajansa un porcelāna fabrikā laikā no  1887.- 1915. gadam  un pusdienu servīze (nepilna, 41 priekšmets) – Villeroy& Boch ražojums  19. gadsimta 3. ceturksnī. Vēl kolekcijā ir 85 atsevišķi šķīvji, 9 zupas terīnes, 27 dažādi garšvielu trauciņi 22 augļu un saldumu trauki, mērces, sviesta trauki, olu trauciņš, bļodiņas un 86 tējas un kafijas trauki – tasītes un apakštasītes, kanniņas, krējuma un cukura trauki, glāžu komplekti, atsevišķas glāzes, karafes un boles trauku komplekts. Arī no šiem priekšmetiem daļa ir rotāti ar Kuzņecova fabrikas, Villeroy& Boch, Jessena, Lobelio, J. Jaksch & Co Riga, Rīgas porcelāna fabrikas un citu ražotāju zīmogiem. Ir arī daži padomju laika šķīvji ar zīmogu „Obščepit” un glāzes, tautā sauktas par „graņonkām”. Pie ēdiena baudīšanas piederumiem pieskaitāmas arī 68 alpaka, apsudrabotas, sudraba, apzeltītas, arī alumīnija karotes, naži, dakšiņas, kā arī dakšiņu un nažu turētāju BRACIA HENNEBERG komplekts – 12 vienības. Šajā grupā ietilpst arī salvešu trauciņi, cukura standziņas un citi galda piederumi.

Pie mājsaimniecības piederumiem pieskaitāmi arī apkures piederumi – ogļu lāpstiņas, krāsns kruķi, taupības krāsniņa, krāsns durtiņas. Kolekcijas sastāvā ir dažādas lādītes, cibas un vāceles, vecākā no kurām datēta ar 1818. gadu, grīdas slotas, šķēres, nēši, tabakas griežamie un 21 atslēga un slēdzene.

No Līgatnes ciema bibliotēkas tika iegūts viens no pirmajiem mākslas kolekcijas darbiem –  V. Ruta akvarelis.. „Vīna pagrabs” . Gleznā  attēlots Ķempju ciema „Slāveļu” māju vīna pagrabs 1937. gadā. Turpmākajos gados krājuma kolekciju papildina ievērojamo latviešu mākslinieku darbi, kuru vārds saistīts ar Siguldu un tās novadu. Tie ir Indriķa Zeberiņa (1882-1969) un  Nikolaja Lindes  lielformāta eļļas darbi, kuros skatāmas Siguldas ainavas, Gaujas senieleja, Lorupes tilta būvniecība. Iepriecina Vilijas Jansones maigie pasteļi ar ziediem un Rūtas Opmanes litogrāfijas, Vitolda Kucina batikas, Dinas Dubiņas emaljas, Aivara Īzaka un Rūdolfa Piņņa (1902-1992) gleznas un Pētera Upīša (1899-1989) grafikas.

Vērtīgs ieguvums mākslas kolekcijā ir arī rakstnieces un mākslinieces Hildas Vīkas (1897 – 1963) glezna „Trīs sievietes”. Autore kopā ar vīru –  dzejnieku Viktoru Eglīti vasaras pavadījusi Inciema muižā. Ar gadiem Viktora Eglīša un Hildas Vīkas dzimtas kolekciju, kas nonākusi muzejā papildina Ingrīdas Frickausas dāvinātās Anšlava Eglīša gleznas, Hildas Vīkas privātās lietas, Vidvuda Eglīša zīmējumi un citi priekšmeti.

Mākslinieks Gunārs Krollis dāvinājis ilustrāciju oriģinālus Ārija Geikina romānam „Vēstījums par lībiešu kuningu Kaupo”. Šie un vēl daudzi citi dāvinājumi liecina par sabiedrības atbalstu un uzticēšanos muzejam.

Nozīmīgu mantojumu atstājuši mākslinieki, kas savus darbus veltījuši latviešu tautas dziesmām. Tās ir Zigurda Zuzes (1929-2003) 44 grafikas (linogriezums) – tautasdziesmu ilustrāciju cikls – „Veltījums Krišjānim Baronam” un Jāņa Zariņa bronzas plaketes, kurās skatāma tautasdziesmu tēma. Savu mūža darbu un Turaidas lepnumu – latvju dainām veltītās skulptūras, kuras skatāmas brīvdabas ekspozīcijā Dainu kalnā – radījis mākslinieks Indulis Ranka.

 Īpašu vietu kolekcijā ieņem Voldemāra Gudovska darbi. Mākslinieks daudzus gadus bijis Siguldas pilsētas vadošais mākslas dzīves organizētājs un radījis brīnišķīgus akvareļus. Tie ir gan ar vēsturisku vēstījumu, gan noskaņām bagāti ar panorāmisku skatījumu uz Gaujas leju dažādos gadalaikos.

Ne tikai vecmeistari, bet arī mūsu laikabiedru – mākslinieku darbi  pārstāvēti muzeja kolekcijā. Tie ir siguldieši – Elmārs Gaigalnieks, kas aizrauj skatītāju ar oriģinālā smilšu tehnikā darinātiem darbiem, Zinaīda Ceske ar ceļojuma iespaidiem Norvēģijā un Raits Tikums ar miglas vālos dusošo Gaujas senleju, kas paveras skatienam no Gleznotājkalna un Oskars Plāciņš ar Turaidas ainavām. Modernās mākslas dzirksti stiklā un akvarelī iedzīvinājis Dainis Gudovskis.

Mākslas kolekcijā sava vieta ir arī sakrālajai glezniecībai. Īpaša altārglezna ir „Golgāta”, kura atrodas Turaidas baznīcā. Gleznas autors un datējums gan nav zināmi. Mākslas zinātnieks O. Spārītis par gleznu raksta: „Dziļi tumšajā fonā iegleznotā Pestītāja figūra ir raksturīga 17. gs. altārgleznu amatnieciskajai darināšanas tradīcijai, kad par kompozīcijas paraugu kalpoja iespiestās grafikas paraugs”. Iespējams, ka šī glezna ir vecāka par pašu Turaidas baznīcu un ir mantota vēl no iepriekšējās baznīcas. Glezna restaurēta 1972. gadā un atkārtoti 2009. gadā reizē ar baznīcas restaurāciju.

Tā kā muzejs savas izpētes tēmu saista ar Gaujas lībiešu vēsturi, tā ievijas arī mākslas kolekcijas komplektēšanā. Māksliniece Baiba Damberga muzejam dāvinājusi trīs ofortus no cikla „Livōd rezervāt”. Cikls iecerēts kā lībiešu tautas likteņa atspoguļojums, saistot personiskās bērnības atmiņas ar lībiešu tautas vēsturisko gaitu Atmodas laika kontekstā. Līvu mākslinieks Andrejs Šulcs dāvinājis trīs portretus no cikla „Līvi”.

Lielākajā daļā mēbeļu izmantota finierēšana, kur ar 2 – 4 mm biezām cēlkoka finiera loksnēm aplīmētas tikai ārējās redzamās mēbeles daļas. Karkass visbiežāk veidots no priedes koka. Mēbeļu polsterējumam izmantoti zirga astri vai jūraszāļu polsterējums. Jūras zāle ir higiēniska (izdala jodu), elpojoša, noturīga pret mitrumu, elastīga un ilgmūžīga. Šo polsterējumu lieliski var izmantot atkārtoti.

Lielākā daļa no 19. gadsimta I puses bīdermeijera stila mēbelēm aplūkojamas interjera ekspozīcijā „Muižas pārvaldnieka vecā dzīvojamā māja”. Mēbeļu kolekcijā visplašāk pārstāvēti ir krēsli un soli – 81 vienība. Ir no bērza māzera gatavots krēsls, krēsls ar mehānismu augstuma regulēšanai, Krēsli ar no klūgām vai meldriem pītiem sēdekļiem, ar jūraszāļu polsterējumu. Krājumā ir arī t.s. Vīnes krēsli, kas ir vienas no pasaulē pirmajām sērijveida mēbelēm, kurās apvienotas modernās mēbeļu izgatavošanas tehnoloģijas, ideāls funkcionālisms un viegls dizains. Ir arī vairāki parastie soli, skolas sols un 19. gadsimta pirmās puses kājsoliņš, pārvilkts ar krustdūrienā izšūtu audekla virsmu.

Krājumā ir 37 lādes – pūra, amata, produktu, ceļojuma, skolnieku un dokumentu. Pūra lādes gatavotas gan statņu, gan pakšu konstrukcijās. Daļa no lādēm otētas vai rotātas ar dekoratīviem apkalumiem. Sastopami arī apkalumos izcirsti gada skaitļi, kad šķirsts darināts un apkalts.

Kolekcijā ir piecas ceļojuma lādes. Lēdurgas pagastā iegūtajai ceļojuma lādei pār korpusu vertikāli izvietoti apkalumi – ažūras skārda loksnes ar ģeometrisku un augu valsts ornamentu. Apkalti arī lādes stūri un galos kalti rokturi. Bijusi apvilkta ar ādu. Ir trīs amata meistaru – virvju vijēja, meldera un mucenieka amatu lādes. Kolekcijā ir arī viena pūra tīne, darināta no galdiņiem un apstīpota ar diviem pāriem koka stīpu. Vāka malas rotātas ar izgrieztiem robiņiem un tas piestiprināts ar izbīdāmu koka cilpu. Tīne lietota 19. gadsimtā Turaidas pagasta „Viešu” mājās drēbju glabāšanai. Ar laiku pūra lāžu vietu ieņem drēbju skapji, kur drēbes netiek vairs locītas, bet pakārtas, un veļa tiek izdalīta un salikta pa atsevišķiem plauktiem. Kolekcijā ir 38 skapji – drēbju skapji, grāmatu skapji, trauku skapji, kumodes, rakstāmkumodes, biroji jeb sekreteri, bufetes, naktsskapīši, sienas skapīši, garšvielu skapītis un gramafona plašu skapis. Intersants ir 19. gadsimta pirmās puses trauku skapis, kas izgatavots kā stūra skapis ar 90º grādu leņķī savienotām sānu (aizmugures) sienām un puslokā veidotu priekšējo daļu.

Kolekcijā ir 17 gultas, dīvāni un sofas, kā arī dažādi galdi – rakstāmgaldi, ēdamgaldi, mazgājamais galds, sofas galds, rokdarbu galdiņi, puķu galdiņi, tējas galdiņš, konsolgaldiņš, kāršu galdiņš. Ir arī vairāki plaukti un etažeres un rakstāmpults. Tāpat kolekcijā ietilpst šūpulīši, aizslietnis jeb širmis, drēbju un dvieļu pakaramie, sienas spoguļi, trimo, aizkaru stangas ar kronšteiniem un citi nelielā skaitā esoši priekšmeti.

Lielākā daļa no Turaidas muzejrezervātā esošajiem mēriem un mērinstrumentiem attiecas uz laiku no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta pirmajai trešdaļai. Šajā laikā Latvijas teritorijā tika pielietota Krievijas mēru sistēma, kas pastāvēja no 1797. gada līdz 1925. gadam. Vienotas Krievijas impērija mērvienību sistēmas ieviešana tika sākta pēc imperatora Pāvila I 1797. gada 29. aprīļa rīkojuma (Указ об учреждении повсеместно в Российской империи верных весов, питейных и хлебных мер). 1807. gadā garumu mērvienību standartus apstiprināja imperators Aleksandrs I un to paraugus izsūtīja ieviešanai impērijas guberņās. 1875. gadā Krievijas impērija līdz ar 16 citām valstīm parakstīja “Metrisko konvenciju par starptautiskā metra un kilograma prototipa pieņemšanu”. Ar 1899. gadu Krievijas impērijā tika pieļauta arī Starptautiskās mērvienību sistēmas (SI) lietošana, tomēr līdz pat Oktobra revolūcijai turpināja dominēt tradicionālā Krievijas mēru sistēma. PSRS ieviesa obligātu SI lietošanu tikai 1925. gada 21. jūlijā.

Arī Latvijas Republikā pāreja uz Starptautiskā mērvienību sistēmu notika pakāpeniski un Krievijas mēru sistēma tika pilnīgi atcelta tikai 1924. gada 1. janvārī.

Krājumā ir seši tilpuma mēri. Garnica (četrstūra kastīte) kas ir sens krievu beramais mērs un atbilst 1/64 četvertes, 1/20 pūra vai 3,28 litriem. Parasti ar garnicu mērīja miltu daudzumu. Krājumā ir 2 pūri, kas arī ir mērvienība beramiem produktiem, piemēram, labībai vai kartupeļiem un atbilst apmēram 69 litriem. Blakus pūram tika lietotas arī sīkākas mērvienības – sieki, sētuves, stopi un pat riekšavas. Kapara litrs lietots tilpuma mērīšanai līdztekus tādiem šķidruma mēriem kā stops, pusstops, kortelis, čarka un škaļiks. Litrs nav SI vienība, SI tilpuma mērvienība ir kubikmetrs, kas ir 1000 litri. Uz viena no krājumā esošajiem kapara mērtraukiem ir atzīmēts gadaskaitlis – 1877. Krājumā ir arī cilindriskas formas bronzas mērtrauciņš beramu vielu vai šķidruma mērīšanai, tilpumā ap 200 ml. Apakšā gadaskaitļi 1857 un 1870, kā arī Rīgas pilsētas mazais ģerbonis.

No garuma mērvienībām krājumā ir 3 olektis un 1 šuvēja lineāls. Sākotnēji olekts bija attālums no elkoņa līdz izstieptu pirkstu galiem, tāpēc tas bija samērā nosacīts mērs. Ne velti ir teiciens – „katrs ar savu olekti mēra”. Arī vēlāk olekts garums katrā Eiropas pilsētā bija dažāds. Olekts izmēri svārstījās no 53,7 cm Rīgā līdz 68,0 cm Nirnbergā. Rīgas olekts etalons (53,7 cm) līdz XVIII gadsimta vidum bija iestiprināts pilsētas Rātsnama sienā. Parasti lietoja mērus, uz kuru šķautnēm bija iezīmēti dažādu pilsētu olekts garumi. Arī muzejā esošajām olektīm uz katras šķautnes ir citas pilsētas olekts izmērs. Latvijā olekts mērus oficiāli lietoja līdz 1824.gadam, kad tos nomainīja krievu garuma mērs – aršīna (71,1 cm) un uz vienas no muzeja olektīm, kas gatavota 1881. gadā ir aršīnas mērs.

Krājumā ir apmēram 40 dažādu svaru un atsvaru – 19. un 20. gadsimta galda, atsvaru, pakaramie, atsperu, sviras tipa svari, kā arī dažādi atsvari, svaru kausiņš ar spiedogu „ A. Dellemans Rīgā” un atsvariņš futlārī. Visizplatītākie ir bezmēni, kas ir rokas svari – svira ar maināmu atbalsta punktu. Tie ir gatavoti gan no koka, gan misiņa.

Vēl mēru un mērinstrumentu kolekcijā ir riteņu stīpu mērāmais, bīdmērs un dastmērs. Bīdmēru izmanto, ja nepieciešams noteikt kāda priekšmeta iedobes dziļumu, iekšējo vai ārējo diametru. Dastmēru lieto mežsaimniecībā augošu koku vai jau sagatavotu kokmateriālu caurmēra mērīšanai. Dastmērs sastāv no mērlineāla, kam vienā galā 90° leņķī piestiprināts nekustīgais tveris, bet otrs — kustīgais tveris brīvi slīd pa lineālu. Tveru garumam jābūt lielākam par pusi no mērījamā koka caurmēra.

354 monētas atrastas arheoloģiskajos izrakumos kādreizējā Turaidas pils novada teritorijas un Siguldas apkārtnes arheoloģiskās izpētes objektos  – pilskalnos un senkapos: Turaidas viduslaiku pilī un Baznīckalnā, kā arī Turaidas Kārļakalnā, Krimuldas pagasta „Pūteļu” „Priežu”, „Liepeņu” un „Annas kalna” kapulaukos, Krimuldas baznīcā un turpat līdzās esošajā Kubeseles pilskalnā un Jaunajā kapsētā („Tālēnos”), Vangažu „Melkertos”, Sējas „Vīlētājos”, Siguldas pilsdrupās un tām blakus esošajā Krustakalnā, Siguldas Saksu kalnā un Satezeles pilskalnā, kā arī pie tām pieskaitīti iedzīvotāju atnestie savrupatradumi.

Kā interesantākie no monētu atradumiem ir XII – XIV gadsimta brakteāti (vienpusēji kalti), Livonijas Ordeņvalsts un arhibīskapiju (Tallinas, Tartu, Rīgas, Cēsu) sudraba monētu kalumi (XIII – XVI gadsimts). Lielāko daļu no atrastajām monētām sastāda XVII gs. Zviedrijas un Polijas valdīšanas laika kalumi – Rīgas un Livonijas šiliņi, to skaitā ne mazums t.s. Sučavas viltojumu (mūsdienu Moldāvijas teritorijā), Zviedrijas ēres un trīspelheri, Polijas/Lietuvas graši. Daudzas no Zviedrijas ērēm ir t.s. klipes formā (4-stūrainas vara plāksnītes). Tāpat ir atrastas vairākas Rietumeiropas pilsētu monētas ( Ķelnes, Hamburgas, Gēteborgas, Elbingas, Visbijas), no tām atzīmējams zelta dukāts – kalts Lībekā 1652. gadā. No Latvijas teritorijā kaltām monētām ir muzeja krājumā ir Rīgas brīvpilsētas šiliņi (1561-1581) un Doles salas naudas kaltuvē kalts Pārdaugavas hercogistes 1572. gada šiliņš. Arheoloģiskajos izrakumos Turaidas pils teritorijā atrasti divi XV gadsimta depozīti ar Livonijas laika sudraba monētām – feniņiem, ārtigiem, šiliņiem.

Pie arheoloģiskās numismātikas pieskaitāma lielākā daļa no unikālā Krimuldas Raganas X – XI gadsimta sudraba senlietu depozīta, sastāvoša no 176 priekšmetiem, no kuriem 152 ir dažādas Rietumeiropas un arābu monētas. Šis depozīts apskatāms Turaidas muzejrezervātā Gaujas lībiešiem veltītajā ekspozīcijā. (Interesanti, ka apbrīnojami līdzīga satura depozīts ar X – XI gs. monētas kopā ar tā laika rotām, ticis atrasts 1975.g. izrakumos Aizkraukles pilskalnā).

Arheoloģijas numismātikas kolekcijā ir iekļauti arī vairāki t.s. skaitīšanas žetoni un piemiņas monētveidīgi kalumi, kuru datēšana un izcelsmes reģioni vēl ir precizēšanas procesā.

Numismātikas kolekcijā ir vēl 471 monēta, kas attiecas uz vēlāku gatavošanas un lietošanas laiku. No tām 167 lietotas cariskās Krievijas impērijas laikā, 66 PSRS laikā, 63 pirmās Latvijas republikas un 57 vācu okupācijas  monētas. Starp šīm monētām vērtīgākās ir 1652. gadā Nīderlandes Savienoto Provinču Republikā kaltais t.s. „lauvas” dālderis ( tā saukts reversā attēlotās heraldiskās lauvas dēļ), 18. gadsimta Beļģijā kaltie sudraba dālderi, un cariskās Krievijas 18. gadsimta sudraba rubļi un pusrubļi. Pārējās 118 monētas nonākušas krājumā, kā suvenīri 20. gadsimta 60-tajos un 70-to gadu sākumā. Tās dāvinājuši muzeja viesi no ASV, Izraēlas, Austrālijas, Itālijas, Ķīnas, Indijas, Kubas un citām ārvalstīm. Šīs monētas tikušas izmantotas tolaik vēl Siguldas novadpētniecības muzeja ekspozīcijā, kā simbols valstīm, kuru iedzīvotāji apmeklējuši Turaidu.

Pastkarte ir īpašs korespondences veids. Pasaulē pirmās ilustrētās pastkartes pazīstamas no 1869. gada 22. septembra, kad Vīnes Kara akadēmijas profesors Emanuels Hermanis piedāvāja ieviest pasta kartiņas ar zemu tarifu. No 1870. gada pirmās ilustrētās pastkartes sāk izdot Vācijā. Krievijas impērijā pastkartes sāk izdot 1872. gadā ar atzīmi “Pasta iestādes par saturu neatbild”, jo sakarā ar korespondences atklātumu, ar tekstu varēja iepazīties visi interesenti.

1874. gadā Pasaules pasta kongress Bernē nodibināja Pasaules pasta savienību, kura apstiprināja pastkartes standarta izmēru: 90 x 140 mm. Sākot no 1875. gada, pastkaršu apgrozība pasaulē strauji pieauga. Pirmā pastkarte no Rīgas uz Pēterburgu nosūtīta 1893. gadā. Vecākā zināmā Latvijā iespiestā pastkarte, vai kā agrāk dēvētā – atklātā vēstule jeb atklātne zināma no 1894. gada, un tā attēlo Rīgas Jūrmalas Dubultu peldvietas skatu. Vecākā iespiestā pastkarte par Siguldas apkārtni ir Gūtmaņalas skats, datēts ar 1898. gadu, un glabājas privātkolekcijā. Turaidas muzejrezervāta krājumā vecākās ir 1901. gada pastkarte, kurā skatāmas Siguldas pilsdrupas un 1903. gada pastkarte ar Gūtmaņalas attēlu.

Par pastkaršu “zelta gadiem” jāuzskata 20. gadsimta sākums, kad atklājumi fotogrāfijas jomā pavēra nebijušas iespējas pastkaršu skatu dažādošanā. Ap 1910. gadu bez iespiestās pastkartes kļuva pieejamas fotopastkartes. Tika izdoti pilsētu, dabas skatu, apsveikumu, reklāmas un daudzi citi attēli, kas kalpoja ne tikai kā sazināšanās līdzeklis, bet arī kā suvenīri, kurus varēja krāt un saglabāt, atceroties apmeklētās vietas.

Lielākā daļa pastkartes un fotopastkartes Turaidas muzejrezervāta krājumā datējamas ar 20. gadsimta sākumu līdz 20. gadsimta 40. gadiem. Pastkaršu un fotopastkaršu kolekcijai ir divdesmit piecas apakšnodaļas, kas atspoguļo Turaidas, Siguldas, Krimuldas un arī nedaudz Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu. Ir pastkaršu grupas, kas sniedz plašu un vispusīgu ieskatu par Turaidas pili, muižu un tuvāko apkārtni, kā arī Krimuldas pilsdrupām, jauno pili un muižas centru. Liela un nozīmīga pastkaršu kolekcijas apakšnodaļa ir veltīta Siguldas pilsētbūvniecībai un tā ļauj izsekot un iepazīt seno apbūvi. Daudzās pastkartēs redzamas ēkas, kuras līdz mūsu dienām Siguldā vairs nav saglabājušās, tādēļ par to pastāvēšanu un neatkārtojamību ir iespējams spriest tikai no dzeltējušajiem, apbružātajiem attēliem, kuri bieži vien satur arī interesantu korespondenci.

Turaidas muzejrezervāta krājuma kolekcijā ir daudz pastkaršu, kurās var vērot Gauju, Gūtmaņalu, Velnalu un citus dabas objektus Siguldas apkārtnē. Pētniecības nolūkā pastkartes ļauj izsekot pārmaiņām Gaujas senielejas ainavā. Dažkārt pastkartes ir vienīgais pagātnes liecinieks, kas sniedz ieskatu par kādā kultūrvēsturisku objektā, piemēram, Staburagu.

Pastkartes ar Siguldas skatiem galvenokārt izdeva Rīgas fotogrāfi Šenfelds, Maurahs, Eggerts, Hebenspergers, Šulcs, Lencs & Rūdolfs, kā arī no Cēsīm ( Jēpe, Edels, E. Poruks) un izdevēji no citām pilsētām. Piemēram, Siguldas pilsdrupas līdz 1914. gadam pastkartēs iemūžinājuši 20 dažādi izdevēji. Šīs aktivitātes veicināja galvenokārt 1889. gadā atklātā dzelzceļa līnija Rīga – Valka un atpūtnieku pieplūdums, kā arī Siguldas muižas īpašnieka kņaza Kropotkina darbība: apkārtnes labiekārtošana, reklamēšana, viesnīcas būve, prāmja, pansiju izmantošana u.tml.

Viens no ievērojamākajiem fotogrāfiem, kas fiksēja un pastkartēs tiražēja Siguldas ievērojamākās vietas ir Mārtiņš Buclers. 1897. gadā viņš atver savu fotodarbnīcu Siguldā, pie pārceltuves, blakus “Villai France”. M. Buclers pastkartēs izdod galvenokārt litografētus, montētus un vienkāršus Siguldas ievērojamāko vietu skatus, kā arī tuvākās apkārtnes – Braslas, Ieriķu skatus.

Otrs izdevējs, kurš 20. gadsimta pirmajā pusē izdeva pastkartes ar Siguldas un tās apkārtnes skatiem, bija A. Kļaviņš. Viņa izdevniecība no 1910. gada atradās tā sauktajā “Daniela” mājā, kura tika nojaukta 20. gadsimta 80. gados. Viņš kopēja citu autoru, galvenokārt Hebenspergera pastkartes un izdeva melnbaltas krietni sliktākā kvalitātē. Dažām pastkartēm pievienoja notis un pašsacerētus un no citiem noklausītus dzejolīšus.

20. gadsimta 20.- 40. gados plaši tika izdotas arī mākslas pastkartes – tajās skatāmas daudzu populāru mākslinieku darbu reprodukcijas arī tādas, kas attiecas uz Siguldu. Tās izdeva Em. Benjamiņa, A. Gulbis un citi izdevēji.

Pēc apzinātajām pastkartēm un fotopastkartēm spriežot, laika posmā no 19./20. gadsimta mijas līdz 1940. gadam fotogrāfijās fiksētas:  Siguldas pilsdrupas – ap 140 atsevišķu attēlu, zināmas 32 to izdevniecības, Turaidas pilsdrupas – ap 80 attēlu, 25 izdevniecības, Krimuldas pilsdrupas – ap 30 attēlu, 12 izdevniecības. Šie nav galīgie skaitļi, jo daudzi 19./20. gadsimta mijas un īpaši 20.gs. 20./40. gadu amatieru uzņēmumi nav apzināti. Pastkartes un fotopastkartes ir sava laika vēstures liecinieki un attālinoties no pagātnes to vērtība ar katru gadu pieaug.

Apsveikumu kartiņu kolekcija TMR krājuma apsveikumu kartiņu kolekcija atspoguļo tautas tradīcijas un vērtības. Kopā kolekcijā ir 1126 krājuma vienības. Kolekcija dalās apakštēmās: Ziemassvētku kartiņas, Lieldienu, Vasarsvētku, Līgo dienas, iesvētību, vārda dienu, valsts svētku un Jaungada apsveikumu kartiņas. Pirmā apsveikumu kartiņa TMR krājumā nonāca 1962. gadā un tā bija Jaunā gada apsveikums. Kolekcijā procentuāli lielākā daļa apsveikumu kartiņu datējamas ar 20. gadsimta 20. – 30. gadiem.

Krāšņas un īpaši izsmalcinātas ir iesvētību kartiņas un tās liecina par kristīgo tradīciju lomu cilvēku dzīvē. Romantiskas un naivas ir Vasarsvētku kartiņas un tās ļauj nojaust, ka 20. gadsimta 20. – 30. gados daudzi kristīgie svētki kļuva par visas valsts svētkiem. Sadaļā valsts svētki ir apsveikumu kartiņas, kas raksturo politisko iekārtu un tās tradīcijas. Plaši ir atspoguļotas 20. gadsimta 50. – 80. gadu tradīcijas, kuras pārstāv tādi svētki, kā starptautiskā sieviešu diena – 8. marts, darbaļaužu svētki – 1.maijs, oktobra revolūcijas svētki, armijas diena. Tikai nelielu daļu tajā veido 18. novembris – Latvijas Republikas proklamēšanas svētki.

Viena no pētniecības ziņā visplašāk izmantotajām Turaidas muzejrezervāta kolekcijām ir periodika, kurā apkopotas 4065 krājuma vienības – preses izdevumi: laikraksti, žurnāli un raksti no periodikas laika periodā no 1822. gada līdz mūsdienām. Pēc krājuma klasifikatora kolekcija iedalās apakšsadaļās: laikraksti līdz 1950. gadam, žurnāli līdz 1950. gadam, laikraksti mūsdienās (pēc 1950. gada), žurnāli mūsdienās(pēc 1950. gada), laikraksti svešvalodās un raksti no periodikas.

Latviešu prese ir samērā jauna, pirmais nedēļas laikraksts „Latviešu Avīze” latviešu valodā iznāca 1822. gadā. Tas arī ir senākais TMR krājumā esošais laikraksts. Kopā TMR krājumā glabājas 513 laikraksta „Latviešu Avīze” numuri sākot no 1822. gada ar nelieliem pārtraukumiem līdz 1913. gadam. Pirmais priekšmets TMR krājuma periodikas kolekcijā nonāca 1950. gadā, tas bija 1881. gadā izdotais žurnāls „Pagalms”.

Latvijas žurnālistikā 20. gadsimta 20. – 30. gados legāli un nelegāli iznāca gandrīz 2000 laikrakstu, žurnālu un biļetenu. TMR krājuma periodikas kolekcijā ir 72 nosaukumu laikraksti līdz 50. gadam, 125 nosaukumu žurnāli līdz 50. gadam, 19 nosaukumu žurnāli pēc 50. gada, 23 nosaukumu žurnāli svešvalodās, 64 nosaukumu laikraksti pēc 50. gada. Šāds rādītājs liecina par ļoti lielu preses daudzveidību dažādos laikos. Jau kopš periodikas kolekcijas komplektēšanas pirmsākumiem krājumam bija ar skatu uz nākotni vērsta politika, jo neskatoties uz valdošo politisko situāciju valstī, par muzejisku vērtību tika uzskatīti dažādu vēstures periodu preses izdevumi.

Krājuma politika sekmēja to, ka gandrīz katrai interesentu grupai ir pieejami savi periodikas izdevumi: gan lauksaimniecības, pedagoģiskie, jaunatnes un studentu, sieviešu, sporta, satīriskie un humoristiskie, literārie, nozaru, kino un teātra, radiofona, gan politisko partiju preses izdevumi un neatkarīgie izdevumi.

Kolekcijas komplektēšanā prioritāte ir tiem preses izdevumiem, kas sniedz ieskatu par Siguldas un tās tuvākās apkārtne notikumiem. Krājumā ir 12 nosaukumu preses izdevumi, kas iznākuši vai turpina iznākt Siguldā un 5 laikraksti, kas sniedz ieskatu par Siguldas tuvāko apkārtni. No tiem atzīmējami tādi, kā literāri sabiedrisks laikraksts „Siguldas Ziņas” (1925 – 1933) redaktors Kārlis Ertners; „Vidzemes Šveice” (1929 – 1933) redaktors Alfrēds Rubīns. Abu laikrakstu redaktori bija politiskie pretinieki Kārlis Ertners pārstāvēja sociāldemokrātus, bet Alfrēds Rubīns Zemnieku savienību. Abu vadītie laikraksti bieži izvērtās par „cīņas arēnu”. Taču neskatoties uz to laikraksti sniedz sava laika raksturojumu.

Siguldas pilsētas kūrorta komiteja 1935. gadā izdeva ilustrētu žurnālu „Siguldas Balss” redaktors Eduards Ozoliņš. No 1936. līdz 1939. gadam žurnāls iznāca ar nosaukumu „Gauja”. Tajā tika publicēta informācija par kultūras dzīvi Siguldā: koncertiem, teātra izrādēm, dziesmu dienām, kā arī apkārtnes notikumu hronika un sludinājumi.

Padomju periodu Siguldas apkārtnē raksturo izdevumi: “Komunisma Cēlājs” (1950. – 1953.g.), ko izdeva Siguldas MTS politnodaļa un “Siguldas Kolchoznieks” (ar 1957.gadu nosaukums „Padomju Sigulda” ).

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 20. gadsimta 90. gadu sākumā divas reizes mēnesī iznāca Siguldas pilsētas informatīvais biļetens „Siguldas Ziņas”, bet kopš 2002. gada iznāk „Siguldas Avīze.” Turaidas muzejrezervāta lasītavā ir gaidīts ikviens interesents, kas vēlās iepazīties ar periodikas kolekciju un izmantot presi kā avotu pētnieciskajiem darbiem.

Šajā skaitā ir 113 apgaismes ķermeņi – svečturi, kvēpeklis, kas ir kā pāreja no tauku lampiņas uz petrolejas lampu, (līdz 19. gs. vidum, kad tika atklāta nafta, parasti apgaismošanai tika izmantoti skali, tauku lampiņas vai sveces). Kolekcijā ir pārnēsājamie lukturi, ar kuriem pārvietoties tumsas aizsegā, starp tiem rijas lukturi, t.s. „sikspārņi”, dzelzceļnieka lukturis, lukturi, kurus piestiprināja zirga ratiem. Telpās izmantotas sienas, griestu un galda petrolejas lampas, arī petrolejas lampa ar spektroskopisko cilindru, izmantota kā sarkanās aizsarggaismas avots pie fotogrāfiju gatavošanas, karbīda lampas, lustras, arī  elektriskās lampas.

Plaši pārstāvēti ir arī dažādi laikrāži – kopā  56 vienības. No tiem 31 sienas pulkstenis, 16 galda un kamīna pulksteņi (arī ar mūziku), 1 stāvpulkstenis un kabatas pulksteņi. Sienas pulksteņu grupā ir pulksteņi greznos kokgriezumiem rotātos korpusos, arī metāla un porcelāna korpusos,  t.s. Švarcvaldes pulksteņi, kam raksturīgas apgleznotas ciparnīcas ar dažādiem ziedu pušķiem, dabas ainavām, pilsētu zīmējumiem un sadzīviskām ainām (Štutgartes pils, no putna bēgošs cilvēks u.c.). Vairākiem no sienas pulksteņiem arī mehānisms gatavots no koka.  Interjerā pulksteņi risina vairākus uzdevumus – tie attēlo laiku un pievērš uzmanību kā noformējuma elementi. Kabatas pulksteņi ir ar ķēdēm un pievienotiem brelokiem par godu iesvētībām, augstskolas beigšanai vai kā kādas biedrības zīme

Pulksteņi gatavoti  ievērojamajās vācu un franču pulksteņmeistaru darbnīcās „Gustaw Becker” , un  „Le Roi  a Paris”,  kā arī „J. Ungman” , Perret & Fils Brenet”, „Iskra”, Latvijas pulksteņmeistaru B. Zariņa, Roberta Valdmaņa, „Sausiņš un biedrs”  u.c. firmās.

Kolekcijā ir arī 44 dažādi aparāti – t.sk. 17 radioaparāti, magnetafoni, televizori, 7 fotoaparāti,  6 telefoni starp tiem lauka telefoni, morzes aparāts, telegrāfa aparāts, skaitļojamās mašīnas, rakstāmmašīnas, kinoprojektors arī bārdas skujamie aparāti, dzirdes aparāts un mobilais kur kandžas dzenamais aparāts..

Pie sadzīves priekšmetiem pieskaitāmas 30 dažādas koka, kartona un metāla kārbas, kārbiņas un kastītes –  rotaslietu lādītes, rokdarbu piederumu kastītes, diegu spolītes, paliktņi zeķu lāpīšanai,  konfekšu un citu saldumu kārbas, cepuru kārbas, arī 15 kabatas portfeļi, dāmu maciņi, talonu maciņi un briļļu futrāļi.

Krājumā ir ne tikai fotogrāfijas un gleznas, bet arī 16 gleznu un fotogrāfiju rāmji un rāmīši.

Starp sadzīves priekšmetiem atrodami arī 18 finiera, ādas, klūgu ceļojumu koferi un 22 rokdarbu, piknika un saimniecības grozi.

Arī  39 jaungada eglīšu rotājumi iekļauti sadzīves priekšmetu kolekcijā. Sava vieta kolekcijā ir higiēnas un skaistumkopšanas piederumiem, kā,  piemēram,   manikīra piederumu kastīte ar visiem instrumentiem, atsevišķas nagu vīlītes, šķērītes, piederumi ienadžu kopšanai un nagu pulēšanai, pūdera kārbas un pūdernīcas, vaiga rūža kārbiņa, loku šķēres, spogulīši, žiletes, bārdas nazis un saliekamais bārdas skujamais, galoda bārdas naža uzasināšanai, odekolona pudelīte – meitenes figūriņa stilizētā tautas tērpā,  stikla trauks – Krem sjurpriz u.c.

Kolekcijā ir 38 rakstāmpiederumi –  skolēnu šīfera tāfeles un grifeles, tintnīcas, spalvaskāti, papīra naži, papīra turētāji, papīra preses, preses tintes nosusināšanai, kastītes ar rakstāmspalvām, tintes pudelītes, penāļi un futrāļi rakstāmpiederumiem, lineāli, skaitāmie kauliņi u.c.

Brīvā laika pavadīšanas veidus atspoguļo 12 rotaļlietas un spēles (lelles, leļlļu ratiņi, kaleidoskops, galda spēles), kā arī 63 smēķēšanas piederumi – t.sk. tabakas griežamie, 18 dažādas papirosu kārbiņas, vairākas cigāru kārbas, portsigāri, sērkociņu kastītes, šķiltavas, koka un dzintara pīpes un iemuši, 4 jūrasputu pīpes, pelnutrauki, birstīte pīpju tīrīšanai, maciņš smēķēšanas piederumiem u.c.

Suvenīrs jeb piemiņas velte ir priekšmets, kas kādā noteiktā veidā ataino vai simbolizē vietu, notikumu vai  kādu personu, tādējādi palīdzēdams to vēlāk atsaukt atmiņā, un suvenīri ir nozīmīga tūrisma sastāvdaļa.

Latvijā ir maz tādu vietu kā Sigulda un Turaida, kurās būtu tik daudz populāru kultūrvēsturisko un dabas objektu. Kā populārākie simboli izmantoti Turaidas pils, Turaidas Roze – meitene Maija, Siguldas pilsdrupas, Gūtmaņala un Velnala, kā arī citi Siguldas un Turaidas objekti.

Senākais Siguldas suvenīrs ir vietējo amatnieku darinātais spieķis, kas ir arī visizplatītākais un populārākais Siguldas suvenīrs mūsdienās un ir kā Siguldas vizītkarte. 19. gadsimtā izdotajos ceļvežos var lasīt, ka „pastaigai pa Siguldas gravām lieti noderēs spieķis, ko var iegādāties no kāda zēna”. Spieķu izgatavošana šajā laikā bijusi visai vienkārša: taisnai lazdas nūjai noliekts un nomizots tikai rokturis, pārējā spieķa daļa palika nemizota. 20. gadsimta 30. gados spieķi tika nomizoti jau visā garumā un, pielietojot dažādus paņēmienus, iededzināti raksti. 20. gadsimta 40. gadu beigās un 50. gados, sakarā ar lielo tūristu pieplūdumu un arvien pieaugušo pieprasījumu tapa dažādiem augumiem piemēroti, rūpīgi apstrādāti, ar bagātīgām iededzinātu rakstu kombinācijām rotāti, krāsainie Siguldas spieķi. Iededzinātie raksti ir tautā pazīstamu ornamentu kombinācijas: līklocis, skujiņas, dažādas rombu kombinācijas, saulīte, punktiņi u.c. Īpatnējāki ir: „zāģa zobi”, „tauriņš”, „vabole” it sevišķi „velna galvas” zaru vietās. Pēc tam ornamentus iekrāso ar sarkanu un zaļu tušu, jo padomju laikos cita krāsa nav pieejama (izņemot zilo, kas laikam spieķu darinātāju gaumei nav pieņemama) un nolako. Jāmin, ka privāta spieķu izgatavošana un tirgošanās padomju laikā, sākot no 1963. gada, ir bijusi aizliegta.

Padomju laikos ir vēl kāds samērā populārs suvenīru veids – koka nozīmīte, kuras izgatavošana neprasīja daudz pūļu, un kuru izgatavoja vietējie amatnieki. Šajā koka gabaliņā iededzina kādu vienkāršotu Siguldas objektu, piemēram, pili un pēc tam nolako. Dažreiz arī tam pielīmē dzeltenus stikliņus, kurus iegūst no saplēstām alus pudelēm un kas imitē dzintaru.

  Vietējie iedzīvotāji suvenīrus  veido no dažādiem materiāliem, arī no māla, jo tas ir  viegli pieejams izejmateriāls. Tiek veidoti māla velniņi, kurus tirgo pie Velnalas, Gūtmaņalas un citās tūristu apmeklētās vietās. Diemžēl muzeja krājumā tādi nav nonākuši.

1968. gadā tiek pieņemts lēmums  par ražošanas apvienības „Daiļrades” filiāles atvēršanu Siguldā, un tā darbojas līdz 90. gadiem. Uzņēmums ražo apmēram 50 veidu produkciju no dzintara, māla, dzijas, koka un metāla. Pamatā tie ir suvenīri, kas simbolizē Siguldu, Turaidu un Krimuldu. Tiek gatavotas nozīmītes un breloki ar dažādiem Siguldas tēlu raksturojošiem simboliem, piemēram, Turaidas pili, Gaujas tiltu, Gūtmaņalu, Siguldas pilsdrupām, vagoniņu pār Gaujas senleju, populāra ir arī Siguldas rudens nozīmīte ar kļavas lapu. Daļa no šīm nozīmītēm ir arī Turaidas muzejrezervāta krājumā.

Krājuma suvenīru kolekcijā ir arī lellītes stilizētos tautas tērpos, dažādas figūriņas, maisiņi un lentas ar uzrakstiem, kā arī dažādi citi suvenīri.

Daudzas tekstīlijas muzejam dāvinājuši vietējie iedzīvotāji, liels pienesums ir arī muzeja darbinieku ekspedīcijās tuvākā un tālākā apkārtnē iegūtie priekšmeti. Viena būtiska tekstilizstrādājumu daļa ir Sibīrijas izsūtījuma gadus pārdzīvojušo siguldiešu muzejam dāvinātie izšuvumi. Šie darinājumi ir pārsteidzoši ar savām dzīvespriecīgajām krāsām un ziedu un ornamentu daudzveidību. Skatoties uz šiem darbiņiem, šķiet, ka stundas, kas droši vien nozagtas mieram un atpūtai, devušas spēku pārdzīvot visas briesmas un šausmas, kas mūsu tautiešiem bija jāizcieš. Muzeja krājumā ir bagāti rotāti dvieļi, izšūtām monogrammām, skaistām tamborētām mežģīnēm. Interesanti ir izšūtie maisiņi, kuros tika glabātas saimniecībā noderīgas lietas, uz kuriem ir izšūti uzraksti, kas katrā glabājams: aukliņas, knaģi, birstes, sērkociņi, sīpoli, lupatiņas. Šie maisiņi nodrošināja kārtību virtuvē. Virtuves plauktiņu maliņas, ar izšuvumiem, aizkariņi, kas liecināja par  katras saimnieces skaistuma izpratni un čaklumu. Tajā pašā laikā aizkariņi kalpoja praktiski, lai noslēptu, to, kam nav jābūt redzamam.

Pie gultas drēbēm jāmin segas, no kurām visvairāk mūsu krājumā ir pārstāvētas tieši Vidzemei raksturīgās šatieru segas. Arī segās izpaužas mūsu tautas skaistuma mīlestība un krāsu izjūta, pie tam var tikai pabrīnīties par niansēto krāsu toņu pārejām, zinot, ka lielākā daļa krāsu iegūtas, izmantojot augu krāsvielas. Turaidas muzejrezervātam, sadarbojoties ar Siguldas pagasta kultūras nama Tautas lietišķās mākslas studijas „Vīgrieze” rokdarbniecēm,  krājumu papildina arī šodienas tautas daiļamatu meistaru darinājumi, kas rokdarbnieču nozīmīgu jubileju reizēs tiek dāvināti muzejam.

Apģērbu kolekcijā nozīmīga daļa ir adītie cimdi un zeķes, starp kuriem ir gan godu cimdi, kas ir krāšņi rakstaini, gan arī ikdienai paredzētie dubultie dūraiņi. 20. gadsimta tērpu darināšanas un audumu izmaiņas atspoguļojas mūsu krājuma sieviešu kleitās un blūzēs, kas ir pārstāvēti bagātīgāk, nekā vīriešu apģērbs.  Apģērbu kolekcijā sastopami gan dabīgā zīda izstrādājumi, vilnas auduma koncerta tērpi un arī 20. gadsimta 80. gados populārās kremplīna kleitas. Noteikti jāpiemin skatuves tērpi un aksesuāri, ko muzejs ieguvis no Nacionālā teātra pēc izrādes „Mīla stiprāka par nāvi”.

Interesants papildinājums muzeja krājumam ir arī mūsu novadnieces mākslinieces Hildas Vīkas ādas cimdi un aksesuāri, ko muzejs ieguva savā īpašumā 2007. gadā.

Pēdējā laikā tekstilizstrādājumu kolekciju papildinājuši priekšmeti, kas tiks izmantoti Turaidas muižas pārvaldnieka vecās dzīvojamās mājas ekspozīcijas iekārtošanā – tie ir gan austi grīdceliņi, segas, aizkari, krustdūriena tehnikā izšūts paklājs un kalendārs. Jaunajā ekspozīcijā apmeklētāji varēs priecāties par oriģināliem izšuvumiem, kas darināti 19. gadsimta pirmajā pusē.

Turaidas muzejrezervāta karogi raksturo laika periodu no 19. gadsimta 80. gadiem līdz pat 20. gadsimta 70. gadiem, un stāsta par sabiedrības un kultūras norisēm Turaidas un Siguldas tuvākajā apkārtnē, vairāki no tiem darināti pēc pazīstamu mākslinieku zīmējumu metiem vai skicēm.

Vairāku koru karogi liecina par latviešu dziedāšanas prieku ļoti atšķirīgos laikos, dzīvojot dažādu ideoloģiju varā. Pats senākais karogs muzeja krājumā ir Latvijas otrā vecākā kora – Skultes kora karogs.  Karoga vienā pusē izšūts burinieka attēls ar mazu kuģa karodziņu mastā, uz kura ir gada skaitlis: „1868”, kas apliecina kora dibināšanas gadu. Karoga otrā pusē centrā uz pelēka zīda auduma aplikācijas tehnikā izšūts kora nosaukums un gada skaitlis: „Skultes dziedātāji 1880”, gar malām ozolzari ar ozolzīlēm, aptverti ar klājdūriena tehnikā izšūtas lentas pušķi. Aplikācijām  izmantoti velūra, samta, vilnas, zīda un lina audumi. Karogs acīmredzami darināts korim piedaloties Otrajos vispārīgajos latviešu Dziedāšanas  svētkos 1880. gadā.

  Par kora dziedāšanas tradīcijām padomju periodā liecina Turaidas kora karogs, kas datējams ar 20. gadsimta 40. gadiem. Karogs šūts no zaļas un sarkanas krāsas zīda auduma, vienā pusē izšūts kora nosaukuma: „Turaidas koris”, otrā pusē Latvijas padomju sociālistiskās republikas ģerbonis, virs kura izšūts lozungs: „Visu zemju proletārieši savienojieties!”.

20. gadsimta beigās Siguldas pilsētas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības kultūras namā darbojās vīru koris „Satezele”, kas īsā laikā ar savu skaisto daudzbalsīgo skanējumu guva atzīstamus panākumus un piedalījās vairākos Dziesmu svētkos. Šī kolektīva karogā uz lina auduma atainots Satezeles kareivis koka pils fonā un tas  tapis pēc Zigurda Zuzes zīmējuma. TMR krājumā glabājas šī kora kokā griezts ģerbonis, kas arī darināts pēc grafiķa siguldieša Zigurda Zuzes skicēm.

Latvijas Zemnieku savienības Turaidas nodaļas karogs darināts pēc Anša Cīruļa meta 20. gadsimta pirmajā pusē. Karogs šūts no zāles zaļa auduma ar dzeltenām bārkstīm trīs malās. Zaļā krāsā gatavoja Zemnieku partiju karogus, šī karoga vienā pusē izšūtie trīs burti: „LZS” norāda uz Latvijas zemnieku savienību (1917-1934). Karogu saglabājusi Matilde Pētersone (dzim. Vītola 1897-1990) Turaidas pagasta „Kraujās”. Dodoties izsūtījumā uz Sibīriju, viņa karogu paņēmusi līdz. 1956. gadā atgriežoties no izsūtījuma „Kraujās”, turpinājusi to glabāt, līdz 20. gadsimta 90. gadiem, kad to  nodevusi savam māsas dēlam Andrim Caunem, kurš karogu 1997. gadā uzdāvinājis Turaidas muzejrezervātam.

Turaidas muzejrezevāta krājumā glabājas Siguldas amatnieku biedrības karogs, kura iesvētīšanas pasākums notika 1939. gada 17. septembrī. Karoga vienā pusē puslokā izšūts:„ Siguldas amatnieku biedrība”, zem tā ainava ar Gaujas tiltu, otrā pusē izšūts: „Tēvija – tauta –  amats” augšpusē, un apakšmalā devīze: „Vienība mūsu darba pamats”, vidū amatniecības kameras emblēma ar saules stariem un veseri vidū. Siguldas amatnieku biedrības priekšsēdētājam Kārlim Meņģelim, neskatoties uz visām grūtībām un pārciesto izsūtījuma laiku Sibīrijā, bija izdevies karogu saglabāt un mūža nogalē viņš to uzdāvināja Turaidas muzejrezervātam.

1991. gadā pēc mākslinieka Vitolda Kucina metiem tekstilmāksliniece Dace Saulīte gobelēna tehnikā darinājusi Turaidas muzejrezervāta karogu ar senās pils attēlu uz mākslinieciski krāsaini veidota pilskalna, kurš glabājas veksiloloģijas kolekcijā.

Krājumā glabājas vairāki karogi, kas saistīti ar padomju periodam raksturīgo sociālistisko sacensību, kas notika gan starp uzņēmumiem vai organizācijām, gan arī starp atsevišķiem strādājošiem par sasniegumiem ražošanas plānu izpildē. Sacensību uzvarētājiem tika pasniegti ceļojošie karogi un vimpeļi.

Skaitliskā ziņā lielu daļu, apmēram 80 priekšmetu, veksiloloģijas kolekcijas sastāda vimpeļi, nelieli trīsstūrveida vai taisnstūra karodziņi, kas tika pasniegti par sasniegumiem ražošanā un sportā. Tie galvenokārt gatavoti no zīda vai atlasa auduma ar informatīvo tekstu vienā pusē. No dubulta auduma gatavotajiem vimpeļiem teksts bija abās pusēs, nereti divās valodās, jo tika darināts un pasniegts uzvarētājam starp divu sociālistisko republiku uzņēmumiem vai organizācijām.

Par padomju periodā zinātniski pētnieciskās saimniecības „Sigulda” organizētājām lauksaimniecības sasniegumu izstādēm un  sacensībām starp dažādu nozaru lauksaimniekiem liecina speciāli šim pasākumam gatavotie vimpeļi. Veksiloloģijas kolekcijā ir vairāki  šo sacensību vimpeļi no 20. gadsimta 80. gadiem.

Sigulda slavena ar savām kalnu slēpošanas tradīcijām, katru gadu notika sacensības šajā sporta veidā „Siguldas kauss”, arī šiem pasākumiem apbalvošanai tika darināti vimpeļi godalgoto vietu  ieguvējiem.

Tā kā Sigulda labi zināma arī kā tūrisma pilsēta, 20. gadsimta 70. gados tika darināti vimpeļi un auduma uzšuves orientēšanās sacensību „Siguldas rudens” dalībniekiem. Šīs sacensības guvušas lielu popularitāti orientēšanās sporta entuziastu vidū un notiek vēl joprojām. Kolekcijā ir arī dažas Gaujas nacionālā parka uzšuves, kas gatavotas 20. gadsimta 70. gados, lai popularizētu šo dabas aizsardzības ideju un mudinātu cilvēkus aizdomāties par dabas un cilvēku savstarpējo saikni, kurā visas detaļas ir vienlīdz svarīgas un būtiskas.

48. Muzeja zinātniskās pētniecības darbs, ekspozīciju un izstāžu veidošana un izglītojošais darbs notiek, izmantojot muzeja krājumu.

49. Muzejs nodrošina krājuma pieejamību sabiedrībai šādos veidos:

49.1. ar eksponētajiem muzeja priekšmetiem apmeklētāji un pētnieki iepazīstas pastāvīgajās ekspozīcijās un izstādēs muzeja darba laikā;

49.2. ar neeksponētajiem muzeja priekšmetiem pētnieki un interesenti iepazīstas muzeja krājuma lasītavā muzeja darba laikā;

49.3. ar digitalizēto informāciju par muzeja krājumu interesenti iepazīstas NMKK elektroniskajā datu bāzē.

50. Lai saņemtu atļauju iepazīties ar krājuma priekšmetiem, apmeklētājs iesniegumā norāda pētījuma tēmu un muzeja priekšmetu izmantošanas mērķi. Iesniegumu izskata un vīzē galvenais krājuma glabātājs un atļauju dod Muzeja direktors.

51. Apmeklētāju apkalpošanas kārtību nosaka „Darba noteikumi Turaidas muzejrezervāta lasītavā”.

52. Krājuma izmantošanas maksas pakalpojumus un to cenas nosaka „Turaidas muzejrezervāta krājuma materiālu izmantošanas cenrādis”.

53. Krātuves glabātavas apmeklē interesentu grupas (10-15 cilvēki grupā) kolekciju glabātāja un krājuma speciālista pavadībā.

54. Krājuma priekšmetu deponēšanu Latvijā un ārpus Latvijas veic atbilstoši LR Ministru kabineta 21.11.2006. noteikumiem Nr. 956 „Noteikumi par Nacionālo muzeju krājumu”.

55. Izsniedzot muzeja priekšmetus Muzejā ekspozīciju, izstāžu vai izglītojošā darba vajadzībām, sastāda aktu par priekšmetu pārvietošanu Muzejā. 55.1. Aktu sastāda divos eksemplāros – viens paliek krājuma nodaļas dokumentācijā, otrs eksemplārs pie Muzeja speciālista, kurš priekšmetu pieņem;

55.2. Par priekšmetu saņemšanu atpakaļ krājuma nodaļas speciālists (kolekcijas glabātājs) izdara atzīmes aktā un apstiprina tās ar parakstu un datumu.

55.3. Priekšmetus, izdodot īslaicīgai lietošanai, reģistrē priekšmetu izsniegšanas žurnālā, kur kolekcijas glabātājs parakstās par priekšmeta izsniegšanu un priekšmeta saņēmējs parakstās par tā saņemšanu. Pēc priekšmeta atgriešanas kolekcijas glabātājs parakstās žurnālā par priekšmetu saņemšanu un priekšmeta saņēmējs par priekšmeta nodošanu.

56. Deponējamo priekšmetu vērtību nosaka krājuma komisija, ņemot vērā to vēsturisko vai māksliniecisko vērtību, lokālo vai nacionālo nozīmību un pašreizējā antikvārā un mākslas priekšmetu tirgus cenas. 57.. Muzejs var atteikt apmeklētājiem un pētniekiem iepazīšanos ar krājuma priekšmetiem, ja:

57.1. notiek kolekcijas vai priekšmetu grupas zinātniskā apstrāde;

57.2. priekšmets atrodas konservācijā vai restaurācijā;

57.3. tam ir slikta saglabāšanās pakāpe; 57.4. priekšmetam ir īpaši izmantošanas nosacījumi. Tālrunis informācijai krājumā (+371) 67 97 33 52