Ekspozīcijas Turaidas mūra pilī

Paredzēts apkārtnes novērošanai un pils aizsardzībai. Tas kalpojis par pils aizstāvju pēdējo patvērumu uzbrukuma laikā. Lai nodrošinātu torņa nepieejamību, bergfrīda ieeja novietota 9,5 m augstumā virs zemes trešā stāva līmenī. Tornī varējis iekļūt pa koka kāpnēm, briesmu gadījumā kāpnes viegli nojaucot. Bergfrīds ir viena no pirmajām pils ēkām. Torņa noslēgumu veido konusveida kupols, bet sienu noslēgumu – brustvērs jeb krūšsegs ar dzeguļiem un šaujamlūkām.Būvēts 13. gadsimtā. Lielais apaļais tornis jeb bergfrīds ir galvenā pils apbūves sastāvdaļa, tādēļ to sauc arī par Galveno torni.Apkārtnes novērošanai un pils aizsardzībai izmantots vienīgi augšstāvs. Zemākie stāvi šiem nolūkiem nav derējuši, jo to šaurie logi domāti tikai telpu apgaismošanai. Miera laikā bergfrīds nav ticis apdzīvots. Torņa austrumu pusē atradies arkas piesegts krucifikss – reliģisku brīvdabas ceremoniju noturēšanas vieta.

Torņa sienas no ārpuses apšūtas ar sevišķi gariem ķieģeļiem 9 x 15 x 33,5 cm. Torņa sienu biezums vairāk apdraudētajā ziemeļu pusē sasniedz 3,7 m, dienvidu pusē – aptuveni 2,9 m. Tornim ir pieci stāvi, no kuriem trešais un piektais stāvs ir velvēti. Mūra augstums ir 29,20 m, augstums līdz torņa smailei 38,25 m. Torņa ārējais diametrs ir 13,40 m, bet iekšējais 6,80 m.

Torņa drupas līdz 20. gadsimta sākumam saglabājušās apmēram 27 m augstumā. Šajā laikā torņa augšdaļa un starpstāvu segumi ir nobrukuši. Galvenā torņa drupas 1936. gadā tiek nostiprinātas un torņa augšpusē uzbūvēta skatu platformu. Apmeklētāju ērtākai iekļūšanai tornī agrāk izlauztā atvēruma vietā ierīkota durvju ailu. No 1953. gada līdz 1959. gadam arhitekta Kārļa Vikmaņa vadībā notika Turaidas pils Galvenā torņa restaurācija. Zudušo torņa augšdaļu atjaunoja un pārsedza ar stāvu, dakstiņiem segtu teltsveida jumtu. Mūra noslēgumā izveidoja dekoratīvu arkādveida joslu jeb frīzi. Tornī iebūvēti starpstāvu pārsegumi, kas to sadala piecos stāvos. Augšējā stāvā izveidota skatu vieta. Lai atvieglotu iekļūšanu tornī, pārmūrēta durvju aila un uzbūvētas iekšējās kāpnes.

Gaujas līkumos atklājas zeltainās smilšu sēres un saulē vizuļojošie līči. Tālumā redzama Gaujas kreisā krasta pietekas Vējupītes grava. Pa labi no Vējupītes gravas tālumā redzams Siguldas neapkalpojamās radio releju stacijas tornis un mobilo sakaru tornis. Dienvidrietumu virzienā slejas Siguldas luteriskās baznīcas tornis. Tam blakus redzamas Siguldas pilsdrupas. Siguldas pili sāk būvēt 1207. gadā, sākumā tā ir Zobenbrāļu ordeņa, vēlāk Livonijas ordeņa pils.

Dienvidu virzienā redzamas 1986. gadā būvētās Siguldas kamaniņu un bobsleja trases ēkas. Pāri Gaujai 1969. gadā uzbūvēts trošu ceļš, pa kuru kursē gaisa tramvajs. Nesošā trose atrodas 40 m augstumā virs Gaujas un ir 1060 m gara, tā savieno senielejas krastus starp Siguldu un Krimuldu. 

No skatu vietas ir labi pārredzams Turaidas pils pagalms un austrumu puses apbūve, kur 14. –16. gadsimtā atradušās saimniecības ēkas – pirts, pagrabi, alus brūzis, maizes ceptuve. Dienvidaustrumu stūrī redzamas vecākās palasta ēkas atliekas. Dienvidu pusē atrodas pils torņveida dienvidu korpuss un dienvidu priekšpils.

Skatam rietumu virzienā atklājas pils pagalms ar 15. gadsimtā būvēto pusapaļo troni, rietumu aizsardzības sienu un rietumu korpusu. Pāri Igauņu gravai, caur kuru vijas Siguldas – Inciema ceļš, redzams pilskalns – Kārļa kalns. Pa labi atrodas Krimuldas pagasta teritorija ar 20. gadsimta dzīvojamām ēkām un ūdenstorni.

 Ziemeļu virzienā skats paveras uz Tautasdziesmu parku, Baznīckalnu un dārznieka māju, kurai iepretim atrodas Liepu dārzs. Ziemeļu pusē redzamas vairākas Turaidas pils būves – 15. gadsimtā būvētā Turaidas pils ziemeļu priekšpils, cvingers un ziemeļu priekšpils vārtu torņi. Galvenā torņa pakājē atrodas redutes vieta.

13. gadsimts

Turaidas pilskalnā pirms mūra pils uzcelšanas 13. gadsimta sākumāatradusies lībiešu valdnieka Kaupo koka pils. Divus gadus pēc tās nodedzināšanas, 1214. gadā, uzbūvē pirmo mūra  nocietinājumu – Frēdelandes kastelu (castellum – latīņu valodā ir apzīmējums mazām pilīm, deminutīvs vārdam castrum – pils). Pilskalna apbūve strauji paplašinās. Jau 1218. gadā dokumentos tiek minēta nocietināta pils Turaida (castrum Treyden).

13. gadsimta pirmajā pusē pilskalna augstākajā vietā sāk būvēt galveno aizsardzības torni – bergfrīdu un gar kalna nogāzēm reljefam pielāgotu aizsargmūri. Vienlaikus pie pilskalna rietumu nogāzes tiek būvēta nocietināta dzīvojamā mītne, tā saucamais „stiprais nams”.

13. gadsimta otrajā pusē veidojas pils ziemeļaustrumu un dienvidu daļas apbūve. Dienviddaļā vienlaicīgi ar aizsargsienu ierīko savdabīgu dienvidu priekšpils nocietinājumu – vārtu aizsargtorni. Tā pirmie divi stāvi izmantoti dzīvošanai, trešais – aizsardzībai.

Līdztekus tiek apbūvēta pilskalna ziemeļaustrumu daļa. No Galvenā torņa uz austrumiem sāk būvēt ēku ar 13. gadsimta arhitektūrai raksturīgu puspagrabstāvu. Pils austrumu pusi 13. gadsimtā vēl neapbūvē.

14. gadsimts

Turaidas pils no 1298. gada līdz 1366. gadam atrodas Livonijas ordeņa valdījumā. Turpinot austrumu puses apbūvi, sāk celt palastu, kas tiek pilnveidots turpmākajos gadsimtos. 16. gadsimta vēstures avotos tas aprakstīts kā divstāvu dzīvojamais korpuss. Pagalma pusē mūra kāpnes ved uz otrā stāva līmenī esošo koka galeriju, no kuras var nokļūt iekštelpās. Par dzīvojamajām istabām ziņu ir maz. Kāda no tām ir velvēta. Velves balstītas uz astoņstūrainām kaļķakmens kolonnām, kuru fragmenti atrasti arheoloģiskajos izrakumos.

Apbūvei paplašinoties, 14. gadsimta otrajā pusē izveido dienvidu priekšpils apkārtmūri, kas vēlākajos gadsimtos tiek pārbūvēts, sašaurinot priekšpils platību.

15. gadsimts

Šajā laikā notiek būtiskas pārbūves pils rietumu daļā. Atkāpjoties no rietumu nogāzes uz pagalma pusi, tiek uzcelts augstāks un biezāks aizsargmūris. Tā ziemeļrietumu daļā izbūvē rietumu korpusu jeb jauno zāli. Ēkai ir pagrabs, divi stāvi, bēniņu izbūve. Tās arhitektūra ir vienkārša, atbilstoša pils militārajam raksturam.

15. gadsimtā Livonijā sāk izmantot ugunsšaujamos ieročus. Rodas nepieciešamība pēc  jauna tipa aizsargbūvēm – lielgabalu torņiem. Arī Turaidas pils rietumu daļā uzbūvē lielo pusapaļo torni ar puslokveida izvirzījumu ārpus aizsargmūra. Dienvidu priekšpils aizsargmūra ārpusē uzbūvē mazo pusapaļo torni. Torņveida dienvidu korpusa rietumu pusē izbūvē apdzīvojamu piebūvi, bet dienvidu pusē – siltgaisa apkures krāsni, ēkas apsildīšanai. Dienvidu priekšpils dienvidu daļu aizņem zirgu stallis.

15. gadsimtā tiek pastiprināta pils ziemeļu puses ieejas aizsardzība. Šeit izbūvē priekšpili ar ārējiem vārtiem un diviem vārtu aizsargtorņiem, kuriem pieslēdzas divu mūru ieskauta eja.

16. gadsimts

Politiskā situācijā 16. gadsimta sākumā ziemeļaustrumu Eiropā krasi mainās. Spēcīgie kaimiņi plāno karagājienus pret Livoniju. Tas mudina Rīgas arhibīskapu Jasperu Lindi (1509–1524) pastiprināt savu piļu aizsardzības sistēmu. Turpinot nostiprināt Turaidas pils ziemeļu priekšpili, pagalma ziemeļrietumu daļā uzbūvē apaļu lielgabalu torni ar daudzām šaujamlūkām.

16. gadsimtā pils aizņem visplašāko teritoriju un ir savam laikam vislabāk nocietināta, taču līdz ar šaujamieroču attīstību sāk mazināties Turaidas un līdzīgu mūra piļu militārā nozīme.

17. – 21. gadsimts

Poļu – zviedru kara laikā (1600–1629) nopostītās ziemeļu priekšpils teritorijā izveido pēdējo Turaidas pils aizsardzības būvi – reduti. Šī zemes nocietinājuma būvniecībā daļēji izmanto materiālus no pils ziemeļu aizsargmūra. Ar šo pēdējo bastionu beidzas Turaidas pils – cietokšņa būvvēsture.

Pēc 1776. gada ugunsgrēka izpostītās būves militārām vajadzībām vairs netiek atjaunotas. Atlikušās celtnes vietējie iedzīvotāji izmanto gan saimnieciskām vajadzībām, gan būvmateriālu ieguvei savu ēku celtniecībai. 1786. gadā pilsdrupu teritorijā uzbūvē Turaidas muižas īpašnieka koka dzīvojamo ēku. To nojauc 1953. gadā. Viduslaiku apbūve, pamazām pārvēršoties romantiskās drupās, piesaista senatnes pētnieku uzmanību. Saglabājušies 19.–20. gadsimta pilsdrupu plāni, zīmējumi un apraksti. 

1925. gadā Turaidas pilsdrupas iekļauj valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Drīz pēc tam tiek veikti pirmie viduslaiku būvju saglabāšanas pasākumi. Sākot ar 20. gadsimta 70. gadiem, notiek pils un tās teritorijas vispusīga izpēte, saglabāšana un restaurācija. Izpētes gaitā iegūtas pils būvvēsturi raksturojošas senlietas – ap 4700 krāšņu podiņu, ap 3500 logu stiklu fragmentu, ap 7500 būvnaglu, ap 4000 dažādu būvdetaļu un citi atradumi. 

Turaidas pils celtniecībā izmantotie būvmateriāli

Turaidai raksturīgi no māla gatavoti būvmateriāli: ķieģeļi, kārniņi, flīzes. Tos gatavo pils tuvumā. Piemērotas sarkanā māla ieguves vietas atrodas ap 0,5 km uz ziemeļiem no pils. Izmantotā māla bedrēs vēlāk ierīko muižas zivju dīķus.

Ķieģeļu izmēri, krāsa, forma raksturo Turaidas pils būvniecības attīstību 13. –18. gadsimtā. Lielākos ķieģeļus, kuru svars pārsniedz 8,5 kg, izmanto vissenāko ēku – bīskapa ļaužu pirmās dzīvojamās mītnes, Galvenā torņa, un torņveida dienvidu korpusa mūrēšanai. Visvairāk gatavo vidēja izmēra ķieģeļus, tos lieto 15.–16. gadsimtā – visintensīvākajā pils būvniecības laikā.

Pils ēku durvju un logu ailu apmaļu dekoratīvajai apdarei un velvju mūrēšanai izmanto profilķieģeļus. Saglabājušies ķieģeļi ar viduslaiku apmetuma paliekām.

Kārniņi ir jumta segšanai paredzētas izliektas māla plāksnītes ar piestiprināšanas kāsīšiem. Tos gatavo speciālās veidnēs – silītēs, kurām viens gals ir šaurāks. Senākajā pils pastāvēšanas laikā tiek izmantoti klostertipa kārniņi. Jumta segumu sāk no lejas, liekot apakšējos kārniņus kārtu pa kārtai. Spraugas starp tiem nosedz ar augšējiem kārniņiem. Augšējās kārtas kārniņus mēdz dēvēt par “mūkiem”, apakšējās – par “mūķenēm”. Klostertipa kārniņu jumts 1 m² sver 96 – 120 kg, tāpēc, sākot ar 15. gadsimtu, sāk gatavot vieglākus – mēlesveida – kārniņus. 16. gadsimtā Holandē sāk gatavot vēl vieglākus un plastiskākus kārniņus. Turaidas pilī holandiešu tipa kārniņi parādās īsi pirms 1776. gada ugunsgrēka.

13. – 16. gadsimtā Turaidas pils ir Rīgas arhibīskapijas Lībiešu gala pārvaldes un saimnieciskais centrs, te atrodas arhibīskapijas fogta (tiesneša un zemju pārvaldnieka) mītne. Arhibīskapijas teritorija veidojas 13. gadsimtā no kādreizējās Ikšķiles un Rīgas bīskapijas gan mierīgas kristianizācijas, gan iekarojumu rezultātā. 13.–16. gadsimtā mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā – Livonijā – pastāv vairāki politiski veidojumi: Rīgas arhibīskapija, Kurzemes, Tērbatas (Tartu), Sāremā-Lēnemā (Sāmsalas-Vīkas) bīskapijas, kā arī Vācu ordeņa Livonijas atzars (Livonijas ordenis).

Rīgas arhibīskaps ir tieši pakļauts pāvestam. Viņš ir garīgais valdnieks Livonijas ordenim un visām Livonijas un Prūsijas bīskapijām. Laicīgās lietās Rīgas arhibīskapam ir pakļauta tikai arhibīskapija. Rīgas arhibīskapijas pārvaldē svarīga loma ir arhibīskapa padomei – domkapitulam, arhibīskapa ieceltai amatpersonai – fogtam un arhibīskapa vasaļiem.

Turaida ir Rīgas arhibīskapijas novada pārvaldes un saimniecības centrs, kur pastāvīgi uzturas fogts – tiesnesis un pārvaldnieks. Laiku pa laikam te ierodas arī zemes valdnieks – arhibīskaps. Te viņš spriež tiesu, slēdz līgumus ar vasaļiem un pārvalda īpašumus.

Par dzīvi viduslaiku pilī un novadā stāsta Turaidas pils izpētes materiāli un arheoloģiskajos izrakumos iegūtas senlietas. Jebkura senlieta ir spilgts sava laika materiālās un garīgās kultūras lieciniece, vairākas senlietas, kas atrastas Turaidā, ir reti atradumi Latvijas un pat Eiropas mērogā: svētceļnieku zīmes krustiņš no Lukas (Itālija) un gliemežvāks no Santjago de Kompostellas (Spānija), zīmoga spiednis ar nošķeltu malu, daudzkrāsainie krāsns podiņi, koka trauku depozīts, saules pulkstenis, svētceļnieku pudele, viduslaiku rakstāmrīki – stili, grāmatas apkaluma poga, medicīnas instrumenti ādercirtņi, bronzas karotes un citi.

Ekspozīcija atspoguļo aptuveni divu gadsimtu svarīgākos notikumus novada dzīvē un laikmeta raksturīgās iezīmes. Šajā laikā kara darbība mijas ar īsiem miera periodiem. Kara posta un ciešanu gaisotnē 1620. gadā uzplaukst Turaidas pils rakstveža audžumeitas Maijas un Siguldas pils dārznieka Viktora mīlestība. Viņu skumjais dzīves stāsts ir pamatā leģendai par Turaidas Rozi. Ekspozīcijā (uz apejas Rietumu korpusa jumta izbūvē) redzami leģendā minētie tēli – Maija, Viktors un poļu virsnieks Jakubovskis.

Turaidas novada dzīvi 16. – 18. gadsimtā ietekmē politiskie procesi un notikumi citās Eiropas valstīs, īpaši Polijā, Lietuvā, Zviedrijā un Krievijas impērijā, kuras valdījumā Vidzeme atrodas noteiktā laika posmā.

Ekspozīciju veido trīs hronoloģiski sakārtotas pamattēmas: Turaida – Pārdaugavas hercogistes sastāvā, Vidzeme – Zviedrijas province un Turaidas novads pēc Lielā Ziemeļu kara.

Viduslaikos apcietinājumā tur tikai līdz tiesas dienai. Lai panāktu atzīšanos, spīdzināšanai izmanto āķus, knaibles un citus moku rīkus. Ilgstoši ieslodzījumā atrodas galvenokārt politiskie pretinieki.

Cīņās starp Rīgas arhibīskapu un Livonijas ordeni Turaidas pils nonāk te vienas, te otras karojošās puses rokās. Karagūstekņi atrodas ieslodzījumā, līdz par tiem samaksā izpirkuma maksu, atbrīvo saskaņā ar miera līgumu vai savstarpēji apmaina. To apliecina laikabiedru rakstītās hronikas.

Baltazars Rusovs, 1490. gads: Turaidas kaujā rīdzinieki uzvarēja un nokāva sešus ordeņa komturus un fogtus, sešus – saņēma gūstā…

Bartolomejs Grēfentāls, 1556. gada vasara: Ordeņa mestrs sagūstīja un nogādāja Turaidas pilī Meklenburgas hercogu Kristofu. Apcietinājumā hercogs ar sūtņu starpniecību varēja sazināties ar Polijas karali, Prūsijas un Meklenburgas hercogiem. 1557. gadā karalis Sigismunds Augusts panāca viņa atbrīvošanu.

Lielā pusapaļā torņa pirmo stāvu izmanto kā pils sardzes telpu. Tā ir pielāgota šaušanai ar mazāka kalibra ieročiem, piemēram, āķa bisēm. Dienvidrietumu pusē ir divas šaujamlūkas. Lielā niša pagalma pusē paredzēta galvenokārt telpas apgaismošanai, bet to var izmantot arī šaušanai un sadzīves vajadzībām.

Kamīnu izmanto telpas apsildīšanai, vēdināšanai, ugunsšaujamo ieroču degļu aizdedzināšanai un ēdiena gatavošanai. Tam ir velvēts dūmuztvērējs, kas pieslēgts dūmvadam. Restaurētais kamīns atbilst oriģinālam. Telpa segta ar piecdaļīgu šķautņu velvi.

Vārtu un tiltu sargs glabā atslēgas, atver vārtus un uzmana, lai pils teritorijā neienāk nepiederošas personas. Viņš ik dienas sniedz ziņojumu par notiekošo pils pārvaldniekam. Nakts laikā pilī ielaiž tikai ar fogta personisku atļauju.

Ikdienā sargi veic vēl papildus pienākumus. Viņi sargā cietumu, pasniedz gūstekņiem ēdienu, tīra mūru apejas un priekšpils pagalmus, baro medību suņus, sanes viesu istabās malku un veic citus darbus. Sargu apbruņojumā ietilpst zobeni, pīķi, āvas, helebardes, loki vai arbaleti ar bultām un vairogi, kā arī uguns šaujamieroči.

Kara laikā pils sargi aizstāv nocietinājumus kopā ar arhibīskapa karaspēku. Aizsardzībai pret ievainojumiem viņi nēsā bruņas, ar tām nosedz visu ķermeni vai atsevišķas tā daļas – plecus, elkoņus, stilbu priekšpusi, ķermeņa augšdaļu. Galvu sedz bruņucepure. Brīvajā laikā sargi labo un tīra ieročus, bruņas, apģērbu un attīsta kaujas prasmes.

Turaidā atrastās arheoloģiskās senlietas – liecības par nodarbēm brīvajā laikā. 13.-16. gadsimts.

1. Metamie kauliņi – veidoti līdzīgi mūsu dienās zināmajiem. Pretējo skaldņu punktu summai jābūt „septiņi”. Spēles ar šādiem kauliņiem ir ļoti populāras. Tās spēlē arī uz naudu.

2. Astragalus – cūkas vai aitas potītes kauliņus izmanto  Eiropā plaši pazīstamajā spēlē „Pieci akmentiņi”. Līdzīga spēle ir zināma jau antīkajā pasaulē.

3. Falangas – dzīvnieku, piemēram, aitu kāju kauliņus izmanto ķegļiem līdzīgā spēlē. To stabilitātei platākajā daļā izdobj caurumu un pilda ar svinu. Šai spēlē komplektā var būt ādas vai kāda cita materiāla bumba. Līdzīgi kauliņi atrasti arī vikingu apdzīvotās vietās.

4. Šaha kauliņi – šahs Eiropā kļūst pazīstams 12. gadsimtā, kad pēc pirmā krusta kara no austrumiem to ieved krustneši.

5. Dambretes kauliņi – šāda veida kauliņus izmanto gan dambretei, gan citās Eiropā pazīstamās galda spēlēs, piemēram, „trik – trak” spēlē.

6. Vargans – lai izvilinātu skaņas, šo metāla instrumentu pieliek pie zobiem un pietur ar lūpām. Ieelpojot un izpūšot gaisu, spēlmanis ar pirkstus vienlaicīgi kustina vargana mēlīti.

7. Stabules darina no dobiem kauliem. Tajos izdobj vairākus caurumiņus, lai varētu spēlēt dažādas melodijas.

8. Svilpes darinātas no kauliem, ar vienu izdobtu caurumu. Tās izmanto medījuma pievilināšanai, suņu apmācībai u.c.

Telpu apsildīšanai, apgaismošanai, saimnieciskajām un kaujas vajadzībām pilī pastāvīgi ir nepieciešama uguns. Viena no izplatītākajām metodēm uguns iegūšanai ir dzirksteles izsišana ar šķiļamdzelžu un krama palīdzību.

Lielā pusapaļā torņa otro stāvu izmanto kā dzīvojamo telpu. Pirmais un otrais stāvs veido nošķirtu torņa daļu. Atvērumi sienās ir sastatņu ligzdas. Sienu oriģinālmūrējums ir daļēji saglabājies, jaunais mūrējums pārziests ar rupju kaļķu javu.

Sākot ar 2. stāvu, telpām ir koka pārsegumi. Restaurācijai izmantotas šķautņu sijas (30 x 30 cm). To gali balstīti uz senā mūra atkāpes otrajā stāvā. Līdzīgi restaurēts pārsegums augstākajos stāvos.

Šaujampulvera gatavošana ir darbietilpīgs process. Tā sastāvdaļas rūpīgi saberž un sajauc. Iegūtais maisījums ir uguns nedrošs, tāpēc lielus pulvera krājumus vienkopus nemēdz glabāt. Vēsturiskajos dokumentos minēts, ka sprāgstvielu trūkuma dēļ 1481. gadā Rīgas arhibīskapijas karotāji pārtrauc uzbrukumu ordeņa rezidencei Salaspilī.

Turaidas pils senākie šaujamieroči

Šaujampulvera atklāšana sekmē uguns šaujamieroču attīstību. Pirmās bises un lielgabali ir smagi un neērti lietojami. Tie vairāk kalpo pretinieka iebiedēšanai, tāpēc kaujās joprojām izmanto akmens metamās ierīces, arbaletus un citus aukstos ieročus.

Livonijā uguns šaujamieročus sāk izmantot 15. gadsimtā. Vēsturiskajos dokumentos 1481. gadā pirmo reizi Turaidā pieminēti lielgabali:

 Livonijas ordeņa mestrs Berents fon Borhs lika pārvest lielkalibra lielgabalus no Vīlandes, Cēsīm, Siguldas, Turaidas un citām pilīm, lai uzstādītu tos Rīgā pret arhibīskapu.

Turaidas pils teritorijā arheoloģiskajos izrakumos atrastas 125 lielgabalu lodes vai to fragmenti. Mazākā skaitā ir 15.–16. gadsimta lodes šaušanai ar bisi.

Niša ar šaujamlūku, kas izmūrēta lielā pusapaļā torņa otrā stāva dienvidrietumu sienā, ir piemērota maza kalibra lielgabala novietošanai. Uzbrukuma gadījumā no torņa augšējiem stāviem var šaut arī ar arbaletiem vai bisēm. Arbaleti Eiropā pazīstami kopš 11. gadsimta. Livonijā tos sāk izmantot 13. gadsimtā. Pils arheoloģiskajā izpētē atrastās arbaletu detaļas un bultu gali liecina, ka šādi šaujamieroči lietoti arī Turaidā.

Tam piemīt visas viduslaiku torņiem raksturīgās īpatnības, galvenokārt, iespēja uzbrukuma gadījumā katru ēkas stāvu aizstāvēt atsevišķi. Būvniecībā izmantoti tikai vietējie būvmateriāli: laukakmeņi – pamatu mūrēšanai, dolomītkaļķi – javas iegūšanai, māli – ķieģeļu un jumta kārniņu gatavošanai.

Tornis būvēts čaulmūra tehnikā, t.i., sienas no abām pusēm ir izmūrētas no ķieģeļiem, vidū kaļķu javā liekot akmeņus, ķieģeļus un kārniņu lauskas.

Lielā pusapaļā torņa celtniecībā 15. gadsimtā izmanto vidēji lielus ķieģeļus, kuru izmērs ir 30 x 15 x 9 cm un svars aptuveni 6 kilogrami.

Senākās rakstītās ziņas

Senākās rakstītās ziņas par lielo pusapaļo torni ir atrodamas Turaidas pils 1590. gada revīzijas dokumentos. Revīzijas protokols ir poļu valodā un iekļauts Lietuvas metrikā, kas glabājas Maskavā Centrālajā Valsts seno dokumentu arhīvā. Veicot Turaidas pils restaurācijas projektu izstrādi, sagatavots protokola noraksts un tulkojums. No dokumenta teksta secināms, ka ēka tikai daļēji izmantota aizsardzības nolūkiem.

Lielā pusapaļā torņa apraksts Turaidas pils revīzijas protokolā 1590. gadā

Tornis no lauka puses. Zem šā torņa atrodas velvēts pagrabs, durvis ar virām un piekaramo atslēgu. Virs pagraba ir kambaris labības sabēršanai. Tā durvis ir ar virām un aizbīdni. Šajā pašā torni virs kambara ir istaba, kurai ir divas durvis ar virām un aizbīdņiem. Istabā ir vienkārša krāsns, divi logi ar režģiem, jaunas rūtis. Virs šīs istabas ir kambaris, uz kuru ved durvis ar virām. Virs šā kambara ir divas platformas šaušanai. Turpat pulkstenis lietošanas kārtībā un otrs zvans. Virs torņa ir vesels jumts no kārniņiem.

Jumta segums

Lielā pusapaļā torņa jumts līdz mūsdienām nav saglabājies. Tas atjaunots, balstoties uz 19. gadsimta sākuma attēla liecībām. Turaidas pils jumti viduslaikos ir segti ar salmiem, dēļiem un kārniņiem. Arheoloģiskajos izrakumos atrasti trīs veidu jumta kārniņi, kas ieviesti no Rietumeiropas: klostertipa – izmantoti 14.–16. gadsimtā; mēlesveida – izmantoti 15.–17. gadsimtā; holandiešu – izmantoti 18. gadsimtā.

Turaidā galvenokārt lieto klostertipa un mēlesveida kārniņus. Lielā pusapaļā torņa drupās atrasti abu šo tipu kārniņi.

Arheoloģiskā izpēte

1974. gadā tiek veikta torņa pagrabtelpas, bet turpmākajos gados arheologa Jāņa Graudoņa vadībā notiek torņa tuvākās apkārtnes izpēte pils pagalmā un ārpus aizsargmūra. Iegūtie izpētes rezultāti liecina, ka tornis atrodas kādas senākas nocietinātas būves vietā, kas tāpat bijusi funkcionāli saistīta ar aizsargsienu. Torņa pamatu grāvis pildīts ar ķieģeļu un kārniņu lauskām. Augstāk pamati būvēti no lieliem laukakmeņiem, to starpas aizpildītas ar kaļķa javu un ķieģeļiem.

Atrokot pagrabu, atklātas koka grīdas paliekas un zem tās trīs kārtās – māla klona paliekas. Tas liecina, ka pagrabs izmantots ilgstoši.

Senlietas

No senlietu atradumiem atzīmējams divu 15./16. gadsimta kapļu kopatradums. Tie bija noglabāti zem grīdas pie pagraba austrumu sienas pamatu akmens. Domājams, ka savulaik kapļi izmantoti pils ēku pamatu rakšanai. Pārējās senlietas apliecina intensīvu pilskalna izmantošanu, kopš 11. gadsimta līdz mūsdienām.

Restaurācija

Torņa drupas līdz restaurācijai ir saglabājušās līdz 4. stāva līmenim. Izmantojot telpiskās uzbūves analīzi un pēc analoģijas ar citām viduslaiku pilīm, arhitekts Gunārs Jansons no 1968. līdz 1969. gadam izstrādā projektu torņa zaudētās daļas rekonstruēšanai. 1974. gadā tiek pabeigta torņa ārējā apjoma, bet 1980. gadu sākumā – iekštelpu restaurācija.

Torņus ar ārpus aizsargmūriem  izvirzītu būvķemeni Vidzemes pilīs sāk būvēt 15. gadsimtā, kad Livonijas teritorijā biežāk izmanto ugunsšaujamos ieročus. Torņi sniedz lielāku šaujamieroču pielietojuma efektivitāti un palielina apšaudes sektoru. Būves noapaļotajā daļā atrodas šaujamlūkas flankējošai un plašas apkārtnes vēdekļveida apšaudei ar lielgabaliem, vaļņu un āķu bisēm.

To autori visvairāk zīmējuši Gūtmaņa alu ar Turaidas pils drupām fonā, kaut arī dabā Turaidas pils no Gūtmaņa alas nav redzama. Zīmējumos neprecīzi attēlotas arī Turaidas pils ēkas. Piemēram, skatoties no rietumu puses, redzama tikai lielā pusapaļā torņa apaļā daļa, bet tornis attēlots kā četrstūraina celtne. Autori, iespējams, nezīmē dabā, bet izmanto kādus vēl senākus zīmējumus, kuros lielais pusapaļais tornis redzams no pretējās – austrumu puses, vai arī pēc atmiņas. 19. gadsimta pirmajā pusē tapušie zīmējumi ir precīzāki. Attēlu un gleznu lielais skaits liecina, ka Turaidas pils un tās krāšņā apkārtne jau pirms 200 gadiem bijusi ceļotāju apmeklēta vieta.

 Torņveida dienvidu korpuss ir līdzīgs Vācijas viduslaiku pilīs sastopamajām dubultkapelām ar velvētiem griestiem. Pirmā stāva telpu pārsedzošā gotiskā smailloka un pusaploces dubultā krustvelve Latvijā ir retums.

14. gadsimtā torņa rietumu pusē piebūvēta blakustelpa un pagrabs. Ēkas apsildīšanai ierīkota hipokausta jeb siltgaisa krāsns. Dienvidu korpuss pirmo reizi vēstures avotos pieminēts 1590. gada Turaidas pils revīzijas protokolā. Dokumentā norādīts, ka tornim ir trīs stāvi.

Pirms arheoloģiskās izpētes uzsākšanas torņa sienas ir saglabājušās 2. stāva līmenī. Virs torņa drupām ir aptuveni 2 m bieza būvgružu, ķieģeļu un zemes kārta, uz kuras saauguši ceriņi. Arheoloģiskie izrakumi dienvidu korpusā notiek 1979. gadā. Atrokot iebrukušo torņa augšējo daļu, atrasti 119 interesanti Turaidā gatavoti ķieģeļi ar mājdzīvnieku un putnu pēdu iespiedumiem. Izpētē iegūtas nepieciešamās ziņas, lai unikālo viduslaiku celtni varētu saglabāt un restaurēt sākotnējā veidolā. 

Torņveida dienvidu korpusa pagrabs

Zem dienvidu korpusa 1. stāva telpas atrodas pagrabs, kas izmantots pārtikas glabāšanai.

Pagraba sienas mūrētas no laukakmeņiem. Grīdas klājumam likti akmeņi un ķieģeļi, virs kuriem uzbērta 10 – 15 cm bieza smilšu kārta.

Pagrabam ir bijusi segmentveida griestu velve. Pie dienvidu sienas ir saglabājies no ķieģeļiem mūrētās velves fragments, bet pie ziemeļu sienas – šīs velves pēda. Spriežot pēc velves atliekām, ziemeļu pusē tā pacēlusies nedaudz augstāk. Ieeja pagrabā ir bijusi pa 1,20 – 1,40 m platu lūku no pirmā stāva cauri velvei.

Arheoloģiskās izpētes gaitā, attīrot pagrabu no būvgružiem, atrasti dažādu mājdzīvnieku kauli, trauku fragmenti un citi 14. – 18. gadsimta priekšmeti. Atradumi apliecina pagraba izmantošanu saimnieciskām vajadzībām.

Turaidas pils arheoloģiskās izpētes gaitā konstatētas vairāk nekā 20 dažādu krāšņu vietas. No tām saglabājušās 5 hipokausta krāšņu paliekas. Šāda tipa krāsnis lietotas arī citās Latvijas un Eiropas viduslaiku pilīs.

Hipokausta jeb siltgaisa krāsns darbība

Telpas dienvidu daļā saglabājusies hipokausta krāsns akmeņu kamera un 15. – 16. gadsimta ķieģeļu grīda. Krāsns kurināta no ārpuses. Akmeņiem kamerā sakarstot, sasilst apkārtējās telpas. Turklāt karstais gaiss no kameras plūst uz augšu pa otrā stāvā grīdā izmūrētiem kanāliem, apsildot arī arhibīskapa darba telpu.

Loga nišā apskatāmas viduslaiku pilīm raksturīgas sēdvietas, lai dienas gaismā varētu lasīt vai veikt kādu citu darbu. Ir saglabājies telpas oriģinālais ķieģeļu grīdas segums, kas pārklāts ar koka grīdu.

 Ekspozīcijā rekonstruēts 16. gadsimta interjers. Pie austrumu sienas izveidots altāris. Tā galvenā sastāvdaļa ir 16. gadsimta sākuma ciļņa ”Jēzus pie krusta” kopija. Ciļņa oriģināls atrodas Raunas baznīcas durvju portālā. Telpā atrodas atbilstošas mēbeles – galds, krēsli, rakstāmpults, lāde personisko mantu glabāšanai. Apgaismošanai paredzētās vaska sveces atrodas gan pie griestiem piekārtā lukturī, gan dažāda veida pārnēsājamos svečturos. Telpā novietoti arī personiskās higiēnas piederumi – krūze ar ūdeni, bļoda un dvielis.

Arhibīskapa ikdienu nosaka ne tikai oficiālie darījumi, bet kā katoļu priesterim viņa dienas ritms pakļaujas kanoniskajai kārtībai – reliģiskiem rituāliem un lūgšanām.