Paplašinoties Turaidas muižas saimnieciskā centra apbūvei, 19. gadsimta sākumā (ap 1810. gadu) muižas pārvaldniekam un kalpotājiem tika uzbūvēta dzīvojamā māja – aptēstu guļbaļķu ēka ar t.s. gludo pakšu savienojumu. Ēkai ir divslīpju jumts ar nošļauptiem galiem, kas klāts ar holandiešu tipa māla dakstiņiem. Ieejas mājā atrodas ziemeļu un dienvidu pusē, zem mājas – divi velvēti pagrabi.
Mājas centrālā daļā ir manteļskurstenis jeb „melnā virtuve”, ap kuru izvietojās divas lielas un piecas mazākas istabas, ēkas augšstāvā ir apdzīvota bēniņu istaba. Visa ēka pārvaldnieka ģimenes rīcībā nonāca 1858. gadā, kad uzcēla kalpotāju māju. Mājas iekštelpās tika veikta daļēja pārbūve. Vienu istabu mājas dienvidrietumu daļā pārveidoja par t. s. „gaišo virtuvi” un tās rietumu sienā agrākās logailas vietā izveidoja saimniecisko ieeju. Ēka laika gaitā piedzīvojusi vēl vairākas pārbūves un saimnieku maiņu.
Turaidas muižas pārvaldniekam 1901. gadā uzcēla jaunu māju, bet vecajā ēkā līdz 1919. gadam dzīvoja muižas mežzinis. Pēc Pirmā pasaules kara pārvaldnieka vecajā mājā izmitināja bez pajumtes palikušos iedzīvotājus. Pēc agrārreformas (1920) vecā pārvaldnieka māja bija viena no nedaudzajām muižas ēkām, kas palika Turaidas muižas pēdējā īpašnieka Aleksandra Staela fon Holšteina īpašumā. Pats viņš dzīvoja Tallinā un māju iznomāja. 1939. gadā īpašnieks pārceļas uz Vāciju un 1940. gadā māja nonāca valsts īpašumā.
Pēc Otrā pasaules kara ēkā atradušies gan dzīvokļi, gan kolhoza kantoris, pārtikas preču veikals un suvenīru tirgotava. 2003. gadā Turaidas muzejrezervāts uzsāka ēkas zinātnisko izpēti un restaurāciju. Tās rezultātā atjaunots ēkas sākotnējais būvapjoms un telpu plānojums.
Telpās iekārtotā interjera ekspozīcija „Turaidas muižas pārvaldnieka dzīvojamā māja” vēsta par muižas pārvaldnieka – 19. gadsimta pirmās puses lauku vidusšķiras pārstāvja – dzīvesveidu un vērtību sistēmu lielo saimniecisko un sociālo pārmaiņu laikā Vidzemē. Ēkas austrumu puses pagrabā iekārtota ekspozīcija „Turaidas muižas pārvaldnieka vecās mājas izpēte un restaurācija” par ēkas izpēti un restaurāciju.
Ekspozīcija “Muižas kalpones Līzes istaba”
Ēkas otrajā stāvā atrodas ekspozīcija “Muižas kalpones Līzes istaba”. Turaidas muižas kalpotāji 19. gs. otrajā pusē dzīvojuši dažādās vietās – kalpotāju mājā, dārznieka mājā, pārvaldnieka mājā un, iespējams, muižas īpašnieku dzīvojamās mājas bēniņstāvā. Telpa pārvaldnieka bēniņstāva rietumu galā iekārtota kā Turaidas muižas istabmeitas Līzes Vītolas (laulībā Pētersones) (03.06.1862. – 1930.) istaba.
Līzes istabas iekārtojumā redzama jau 19. gadsimta pēdējā ceturkšņa stilistika, kad bīdermeiera stils bija aizgājis pagātnē, dodot vietu eklektismam.
Istabmeitai, kura nebija nodarbināta lopkopībā vai lauka darbos, bet gan pildīja mājas darbus kungu mājā, ikdienas pienākumi neprasīja lielu fizisku piepūli. Ārpus noteiktā darba laika viņa varēja baudīt bezrūpību, kādu zemnieku mājās nepazina. Neprecētai muižas kalponei nebija savas saimniecības, un savu algu viņa tērēja galvenokārt apģērbam, apaviem un sava izskata kopšanai.
Visu dienu uzturoties kungu mājas apartamentos, muižas īpašnieku sabiedrībā, istabenei attiecībās ar kungiem bija jāievēro noteikta etiķete, kas prasīja gan zināmu izglītību, gan taktu. Istabmeitai, gribot negribot, nācās adaptēties situācijās, kas iespaidoja arī viņas gaumi, kultūras līmeni un priekšstatus par apkārtējo pasauli. Viss minētais atstāja ietekmi arī uz istabmeitas dzīvestelpu, kurā tādā vai citādā veidā parādījās kungu mājā gūtie iespaidi.
Atklātais krājums – pūra lādes
Turaidas muižas pārvaldnieka vecās dzīvojamās mājas otrajā stāvā brīvajā zemjumta telpā izvietots atklātais krājums – pūra lādes.
Turaidas muzejrezervāta krājumā glabājas divdesmit deviņas pūra lādes. Muzejā tās nonākušas no Turaidas un apkārtējiem pagastiem. Latviešu zemnieku sētās tekstīlijas sākotnēji glabāja pūra tīnēs (arī muzeja krājumā ir viena stīpota galdiņu tīne, kura lietota Turaidas pagastā).
Pēc pilsētu amatnieku darinājumu parauga izgatavotas koka lādes parādījās 17. gadsimtā vai pat agrāk. Vietējie lauku meistari, apgūstot lāžu darināšanu, tās pārveidoja un pielāgoja latviešu zemnieku gaumei un prasībām. Rezultātā dažādos Latvijas apvidos radās atšķirīgi lāžu varianti.
Lādes var iedalīt divās lielās grupās pēcizgatavošanas konstrukcijas. Senākā forma un vienkāršākā konstrukcija ir t.s. statņu lādēm, kuru stūrus veido vertikāli statņi, kas vienlaikus ir korpusa saturētāji un kājas. Otrs lāžu tips ir t.s. pakšu lādes, kuru stūru savienojumi veidojas līdzīgi ēku gludajiem pakšiem.
Bieži lādes augšdaļa ir nedaudz platāka par apakšdaļu. Tām raksturīgi arī dekoratīvi rotājumi – apkalumi, krāsojums, otējums ar dzīvnieku un augu valsts motīviem, ģeometriskā raksta ornamenti. Vecākā (kurai precīzi var noteikt vecumu) Turaidas muzejrezervāta krājumā esošā lāde gatavota 1739. gadā. Tā varētu būt bijusi lietota gan kā pūra, gan kā ceļojumu lāde.
Foto: Maira Dudareva
