Ekspozīcija “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks.Saimnieks.Pilsonis” Turaidas muižas klaušinieku mājā atspoguļo 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma norises Latvijas teritorijā, galvenokārt Vidzemē. Ceļš no klaušinieka līdz Latvijas Republikas pilsonim ilgst vairākas paaudzes. Šo vēstures posmu raksturo gan klaušu laiku ekonomiskā un sociālā stagnācija 19. gadsimta sākumā, gan strauja tehniskā modernizācija, kultūras un saimnieciskais uzplaukums gadsimta otrajā pusē, gan arī nozīmīgas sociālas izmaiņas, revolūcijas un kari 20. gadsimta sākumā. Ar neatlaidīgu darbu latviešu tauta kļūst par savas zemes saimnieku, veido savu nacionālu kultūru un visbeidzot – savu valsti. Stāsts par latviešu tautas garīgo atmodu un pilsoniskās apziņas veidošanos ceļā uz nacionālas valsts izveidi vienlaikus ir vēstījums par individuālās brīvības un tiesiskās vienlīdzības attīstību. Ceļš vainagojas ar Latvijas valsts pasludināšanu 1918. gada 18. novembrī. Latvija jau sākotnēji tiek veidota kā demokrātiska republika ar vispārējām vēlēšanu tiesībām. Uz šiem principiem būvēta mūsu valsts arī šodien.
Ekspozīcijas telpisko struktūru veido 3 daļas – Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis. Ekspozīcijas vēstījums izstāstīts 35 stāstos.
KLAUŠINIEKS
Latviešu zemnieka ceļš līdz savas sētas un valsts saimniekam sākas no dzimtcilvēka statusa. Dzimtbūšanu – zemnieka personīgu atkarību no dzimtkunga un piesaisti muižas novadam – Vidzemē atceļ 1819. gadā. Pēc pārejas perioda 1833. gadā zemnieki drīkst brīvi pārvietoties savas guberņas ietvaros, tomēr viņu zeme paliek muižnieku īpašumā. Par tās izmantošanu zemniekiem, tāpat kā iepriekš, jādod nodevas un jāpilda neapmaksāts darbs muižas labā – klaušas, kuras veic KLAUŠINIEKI. Laika posmu no 1819. līdz 1868. gadam Latvijas vēsturē dēvē par “klaušu laikiem”. Muiža joprojām ir administratīvs, kultūras un saimnieciskās dzīves centrs, kur, izmantojot zemnieku klaušu darbu, ražo arī lauksaimniecības produktus tirgum. Dzimtbūšanas atcelšana, neskatoties uz nepilnībām, ir ievērojams notikums latviešu tautas vēsturē. Nozīmīgi ir arī 1849. gada zemnieku likumi, kas juridiski liek pamatus Vidzemes saimnieku (mazgruntnieku) slānim. Var sākties māju izpirkšana privātīpašumā no muižas. Zemnieku personīgā brīvība un īpašums ir svarīgs priekšnoteikums latviešu nācijas un Latvijas valsts izveidei.
SAIMNIEKS
19. gadsimta otrajā pusē Vidzemē, tāpat kā visā Eiropā, raksturīga strauja sociālā un tehniskā modernizācija. Aug pilsētas, attīstās rūpniecība, tirdzniecība, kuģniecība, prese, rodas pieprasījums pēc dažādu arodu pratējiem, izzūd zemnieku noslēgtība savas muižas un pagasta šaurajās robežās. Avīzēs publicētās ziņas par pasaules notikumiem un dzīvi Vidzemē un citās Baltijas guberņās sasniedz pat vistālākās lauku sētas. Laukos nostiprinās turīgi saimnieki jeb mazgruntnieki, daļa zemnieku dodas uz pilsētām. Rodas iespēja kļūt par jūrasbraucējiem, mērniekiem, virsniekiem, ārstiem, daudzi iegūst arī augstāko izglītību. Atmodas laikā izglītotie jaunlatvieši sekmē pilsoniskās apziņas veidošanos, stiprina nacionālo identitāti, veicina vispārējo izglītību latviešu valodā un vēlmi kļūt par saimniekiem savā zemē. 19.gadsimta beigās, kad saasinās sociālā nevienlīdzība, izveidojas latviešu sabiedriskā kustība – Jaunā strāva ar sociāldemokrātisku redzējumu
PILSONIS
Sapnis par savu valsti 19. gadsimta gaitā tiek pamazām izlolots latviešu tautas apziņā, tiecoties pēc brīvības un sava stūrīša zemes. Tas pieņemas spēkā līdz ar garīgo atmodu, izglītības un tiesību paplašināšanos, latviešu kultūras nostiprināšanos. Izglītotas un pilsoniski aktīvas sabiedrības grupas 20. gadsimta sākumā sāk paust ideju par Latvijas valstiskumu un izplata to tautā. Latviešu tautas griba liek pamatu Latvijas valstij, kas sarežģītos starptautiskos un iekšpolitiskos apstākļos tiek dibināta 1918. gada 18. novembrī.