Baznīckalns
Baznīckalns atrodas vienā no Turaidas augstākajām vietām, aptuveni 300 metrus uz ziemeļiem no mūra pils. Apkārt Turaidas baznīcai atrodas bijusī kapsēta. Arheoloģiskajos izrakumos (1969–1971) atklāts, ka kapsēta ierīkota 13. gadsimtā. Turaidas Baznīckalnā viena pēc otras atradušās vismaz divas baznīcas un pastāvējusi kapsēta no 13. gadsimta līdz 1772. gadam, kad Krievijas ķeizariene Katrīna II aizliedza izmantot kapsētas pie Vidzemes baznīcām, lai 18. gadsimta mēra upuru kapi nekļūtu par atkārtotas epidēmijas cēloni. Kapsēta pirmo reizi dokumentos minēta 1582. gada revīzijas protokolā. Ziņas, kas saistītas ar kapsētā apbedītajiem un noteikto kārtību lasāmas 17. un 18. gadsimtu baznīcas vizitāciju protokolos. Pēc 1772. gada Turaidā uz muižas zemes atstatu no apbūves centra ceļa malā uz Inciemu izveidota jauna kapsēta, kurā pirmais apbedījums veikts 1773. gadā.
Turaidas Baznīckalnā dienvidu-dienvidaustrumu daļā 1969. – 1971. gadā veikti arheoloģiskie pētījumi. Tika atsegti vairāk nekā 45 apbedījumi 5 kārtās. Zemes augšējos slāņos atsegti 17. gadsimta apbedījumi, kurus varēja datēt pēc mirušajam līdzi dotām monētām. Apbedījumi, kas atradās zemākajā slānī liecina, ka tie attiecas uz 12. – 13. gadsimta lībiešu apbedījumiem. Kādā kapā guldīta bagāta lībiete, kura, ievērojot lībiešu paražas, dāsni apveltīta rotas lietām, konstatēta arī grezna villaine caurausta bronzas gredzentiņiem un izšūta ar pērlītēm. Apbedījuma dziļums un mirušā novietojums attiecībā pret debespusēm liecina, ka sākotnēji kapsētā guldīti kristītie lībieši.
Laikā gaitā Turaidas Baznīckalnā izzudušas visas kapu kopiņas, izņemot zem vairāk kā simts gadus vecās liepas izveidotā piemiņas vieta Turaidas meitenei Maijai Greifai. Viņas dzīvesstāsts pārtapis teiksmainā stāstā par Turaidas Rozi. Tā pamatā ir Magnusa fon Volfelda 1848. gadā publicētie dokumenti par Maijas Greifas slepkavību Gūtmaņa alā 1620.gada 6. augustā.
