Šķiet neticami, ka jau 35 gadi mūs šķir no laika, kas Latvijas vēsturē iegājis kā “barikāžu laiks”. Neticami droši vien tāpēc, ka ir notikumi, kas iespiežas atmiņā tik ļoti, ka krāsas neizzūd arī pēc gadiem. Par barikāžu laikā piedzīvoto varētu stāstīt daudz, bet ieskatam tikai dažas epizodes.
Domājot par to laiku, manuprāt, ļoti nozīmīgi notikumi risinājās dažas dienas iepriekš – 1990. gada 10.janvārī. Bija skaidrs, ka Latvija, īpaši Rīga, ir Baltijas valstu vājākais posms. Šeit bija liels skaits cilvēku, kuri bija iebraukuši PSRS okupācijas gados. Vairumam no viņiem bija visai miglains, padomju stereotipos balstīts, priekšstats par Latvijas vēsturi.
Atbilstoši šiem stereotipiem, kurus daži demagogi apzināti izplatīja, latviešu nacionālie centieni saglabāt savu valodu un identitāti, vēlēšanās atgūt reiz nozagto Latvijas valsti, brīvību un demokrātiju nebija nekas cits kā “fašisma atdzimšana”. Šie cilvēki bija apvienoti organizācijā “Interfrote”, kura Latvijā bija daudzskaitlīgāka nekā Igaunijā un Lietuvā. Ap gadumiju spriedze Rīgā tika apzināti kāpināta.
Naktīs notika provokatīvi sprādzieni. Biju iesaistījies brīvprātīgo kārtības sargu Vidzemes priekšpilsētas nodaļā. Vēlāk uz tās bāzes izveidojās pirmā municipālās policijas vienība. Naktīs patrulējām pie objektiem, kur varēja gaidīt kārtējo provokāciju.
Nebija šaubu, ka Rīgā kaut kas tiek gatavots. Tomēr situācija mainījās un pirmais uzbrukums notika naktī uz 13. janvāri Lietuvā, Viļņā. 10. janvārī notika PSRS koordinēti interfrontistu uzbrukumi Baltijas valstu valdību ēkām. Mēs, Vidzemes priekšpilsētas kārtības sargi, kopā ar puišiem no Bauskas un, ja atmiņa neviļ, no Talsiem, stāvējām ķēdē pie Ministru kabinetu ēkas. Mums, ne bez grūtībām, interfrontistu pūli izdevās noturēt. Dažus no mūsu puišiem izrāva no ķēdes un mēģināja piekaut.
Pateicoties muzeja kolēģim, manam priekšgājējam Turaidas arheoloģiskās ekspedīcijas tehniskā vadītāja amatā, Egilam Gelderiņam, viņus atguvām. Nebūdams pārāk liels, bet plecos plats, Egils ar skaļu rēcienu ieleca pūļa vidū. Interfrontisti uz brīdi pašķīrās. Ar to pietika, lai nelaimē nokļuvušos biedrus nogādātu aiz ķēdes atgūties. Piedzīvojām arī zināmu vilšanos.
Brīdī, kad uzbrukums bija atvairīts un aizstāvju ķēdi nostabilizējuši, atvērās Ministru kabineta durvis. Pa tām iznāca bruņoti miliči un sacīja, ka viņi jau visu kontrolējot un mēs varot iet. Jutāmies nedaudz nodoti. Skrējām uz Saeimas māju, bet tur viss bija mierīgi.
Viļņā interfrontisti bija ielauzušies Ministru kabinetā, tiesa, drīz arī izdzīti no tā. No lietuviešu kolēģiem ir dzirdēta versija, ka tieši 10. janvāra notikumi lika mainīt scenāriju un pirmais trieciens tika vērsts pret Lietuvu.
Man barikāžu laiks sākās 13. janvāra rītā, ap pulksten pieciem no rīta. Saldi gulēju, kad atskanēja telefona zvans. Zvanīja Jānis Graudonis. Pateica tikai vienu teikumu: “Gunti, ieslēdz radio!”. Runāja Dainis Īvāns. Stāstīja par traģiskajiem notikumiem Viļņā. Devos uz manifestāciju 11. novembra krastmalā, bet pēc tās, kopā ar kolēģiem, paliku Vecrīgā celt barikādes.
Tolaik strādāju Latvijas Vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļā. Muzejs Atmodas gados bija atbrīvojies no trim nīstajiem burtiem nosaukumā – PSR, bet nacionālā muzeja statuss vēl nebija iegūts. Muzeja novietne Rīgas pilī, bija stratēģiski izdevīga. Ja notiktu uzbrukums Saeimai, tas, ļoti ticami, sāktos no 11.novembra krastmalas. Kustību krastmalā no pils varēja novērot. Karaspēks visticamāk pārvietotos pa Daugavas gāti tieši gar Arheoloģijas nodaļas logiem. Tālāk tam būtu jāšķērso Pils laukums.
Pie Saeimas varēja nokļūt pa Klostera ielu un Mazo Pils ielu, kuras aizšķērsoja ar barikādēm. Starp abām ielām atradās celtne, kuras pagrabstāvā, Klostera ielas pusē, atradās muzeja restauratoru telpa. Tieši tobrīd tur tika restaurēti Kurzemes un Zemgales hercoga Ernsta Johana Bīrona un viņa sievas Benignas Gotlības sarkofāgi. Starp pili un restauratoru darbnīcu bija iekārtota iekšējā telefona līnija, kas deva iespēju ziņu par gaidāmo apdraudējumu nodot jau aiz barikādēm, no kurienes savukārt varēja brīdināt tos, kuri atradās pie Saeimas.
Naktis vadījām muzejā vai pie barikādēm, dienās braucām uz mājām pagulēt. Lai gan logiem bija slēģi, to, ka pirmā stāva telpā deg gaisma, no āra varēja pamanīt. Apzinājāmies, ka nodaļā glabājas arheoloģiskie dārgumi. Katram gadījumam starp plauktiem izritinājām ugunsdzēsēju šļūtenes.
Katram kabatā bija mazs tranzistors. Kāds bija brīdinājis, ka līdzīgā situācijā kā pie Ministru kabineta, kad jāattur pūlis, var dabūt īlena vai naža dūrienu vēderā. Tāpēc zem jakas nēsāju aiz jostas aizbāztu grāmatu. Pēc izmēriem vispiemērotākā bija “Latvijas PSR kultūras pieminekļu saraksts”. Ar to arī nostaigāju visu barikāžu laiku. Pirmais satraukums radās pirmās barikāžu dienas vakarā.
No Pārdaugavas puses skanēja motoru troksnis. Tas virzījās Vanšu tilta virzienā. Protams, ka pirmā doma bija, ka tuvojas PSRS armijas bruņu tehnika. Vēlāk kolona parādījās – tā bija smagā lauksaimniecības tehnika, kas no Kurzemes puses iebrauca Rīgā. Tā kā mums bija mazi bērni, mana sieva Dzintra palika mājās un sekoja līdzi visām ziņām. Tolaik pārliecinājos, cik svarīgi ir krīzes brīžos adekvāti uztvert un nodot informāciju. Dzintra to spēja.
Sapratu arī kā darbojas bailes. Karos galvenokārt iet bojā jauni cilvēki, pārsvarā vīrieši, kuri “vēl nav iepazinuši sievietes glāstu”. Tas ir nežēlīgi, bet jauni cilvēki ir paši par sevi. Viņi atbild par sevi. Man bija mazi bērni. Bieži pieķēru sevi pie domas, kā viņi dzīvos, ja aiziešu bojā. Tāpēc biju piesardzīgāks. Ne velti senie spartieši ļāva precēties tikai pēc trīsdesmit.
Tajās dienās sākās ASV vadītās koalīcijas militārās operācija Kuveitas atbrīvošanai “Tuksneša vētra”. Visi sapratām, ka situācija ir līdzīga 1940. gada jūnijam, kad nacistiskās Vācijas armija, sakāvusi Franciju, iesoļoja Parīzē. Kamēr pasaule sekoja tam, kas notiek Francijā, Staļins sagrāba Baltijas valstis. Baidījāmies, ka karš Kuveitā ieilgs un Gorbačovs tā aizsegā izrēķināsies ar Baltiju.
Pie Laimas pulksteņa stāvēja mašīna uz kuras bija uzmontēta satelītantena un televizors, kas rādīja ziņas no Kuveitas. Bija sajūta, ka Trešais pasaules karš ir sācies un mēs esam tā daļa. Par laimi ASV spēki Sadama Huseina armiju satrieca negaidīti ātri, iespējams, paglābjot arī Baltiju.
Mazās pils ielā, kādreizējā Domskolā, atradās kāda PSRS armijas daļa. Droši vien kaut kas saistībā ar izlūkošanu vai ideoloģisko darbu. Katrā ziņā tur bija postenis. Pirmajā naktī radās satraukums, jo Pils laukumā iebrauca armijas mašīna no kuras kāpa laukā bruņoti kareivji. Tā kā biju dienējis, sapratu, ka notiek sardzes maiņa. Sapratu arī, ka gadījumā, ja postenis ir bloķēts, kareivji var pielietot šaujamieročus.
Devos pie maiņas virsnieka – pārliecinājos, ka viņi tikai nomaina postenī esošos un nevienu neapdraudēs. Tad pavadījām sardzes maiņu pa eju, kuru izbrīvēja barikādē. Virsnieks izbrīnīts krievu valodā jautāja: “Puiši, jums tas uz ilgu?”. “Tas atkarīgs no jums!”, atbildēju.
Armijas mašīnas šoferis izrādījās lietuvietis, kurš, kā jau zaldāts, neko par notikumiem Viļņā un Rīgā nebija dzirdējis. Kāds viņam nekavējoties atdeva savu tranzistoru. Tā mēs visu to nakti, ik pa divām stundām, sagaidījām kārtējo sardzes maiņu un izvadījām cauri barikādei. Nākamajā dienā armijnieki posteni novāca un tas vairāk neatjaunojās.
Barikāžu laikā atklājās tautas radošums. Katrs gribēja būt noderīgs, reizēm arī negaidītā veidā. Klostera ielā atrodas SV. Marijas Magdalēnas baznīca. Kādā vakarā sastapu vecu sieviņu, kura iznāca no baznīcas. “Nāc, dēliņ, es tev ko iedošu!” Viņa sacīja. Teicu: “Es neesmu katolis”. “Tas nekas, Dievs par visiem saviem bērniem gādā!”, tante teica. Iegāju baznīcā. “Meties te ceļos un pagaidi!”’, viņa rīkoja.
Nometos ceļos pie krusta ar Pestītāja tēlu. Pēc brīža tante atgriezās. “Ņem, dēliņ, tas ir svētītais krīts! Pasargās no lodēm. Man pašai ar ir. Re, nopirku olas. Ja viņi, tie omonieši, nāks, metīšu ar tām!” Pateicos un ieliku krītu kabatā. Protams, drīz aizmirsu par to. Pēc kāda laika, izvilcis roku no kabatas, nesapratu, kādēļ tā balta. Beidzot atcerējos: svētītais krīts!
Visu barikāžu laiku, redzot cilvēkus gan Doma laukumā, gan pie Saeimas nama, viņu gatavību riskēt brīvības dēļ, man galvā bija doma, kuru ik pa laikam atkārtoju – “ar šo mēs nomazgājam 1940.gada kaunu”. 1940. gadā tauta nepretojās, bet cerēja uz brīnumu. Brīnums nenotika. Brīvība zuda, tautas labākā un aktīvākā daļa nonāca Sibīrijā. Bija leģionāru un mežabrālu traģiskā, izmisīgā un bezcerīgā cīņa, tas viss bija pēc tam, bet okupācijas brīdī tautas vienprātīgs protests izpalika.
Barikāžu laika otrā pusē, 19. janvārī, dienā, kad apglabāja omoniešu nošauto Robertu Mūrnieku, nolēmu, ka laiks aizvest uz barikādēm savus dēlus. Puikas jau bija gana lieli – Imantam bija astoņi, Kārlim – seši gadi, lai saprastu, ka šobrīd top vēsture. Cilvēki bērēm sekoja. Arī pie Ministru kabineta bija uzstādīts televizors, tranzistori bija teju katram.
Brīdī, kad Robertu Mūrnieku guldīja kapā, mašīnas apstājās un signalizēja, cilvēki apstājās un noņēma cepures. Tie, kuri sēdēja pie ugunskuriem, piecēlās. Tajā bija kaut kas mītisks. Bija skaidrs, ka tauta ir piecēlusies un uz ceļiem to vairs nedabūs nekad.
Dr.hist. Guntis Zemītis, Turaidas muzejrezervāta vēsturnieks
Foto: Dagnija Svarāne, arheoloģe
