1930. gadā toreizējā Pieminekļu valde izdeva Ernesta Brastiņa pēdējo, ceturto grāmatu, “Latvijas pilskalni Vidzemē” no četru grāmatu sērijas “Latvijas pilskalni”, kurās aprakstīti tolaik zināmie pilskalni Kurzemē, Zemgalē, Augšzemē (Sēlijā), Latgalē un Vidzemē.
Ernests Brastiņš (19.03.1892. Lielstraupē – 27.12.1941. Astrahaņā KPFSR). Mācījies Centrālā tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā (1911-1916). Piedalījies Latvijas Brīvības cīņās, bijis Latvijas Kara muzeja pārzinis. Kopā ar brāli Arvīdu organizējis Dievturu kustību. Darbojies glezniecībā, vadījis Latvijas pilskalnu apzināšanas ekspedīciju, sarakstījis minētās četras grāmatas “Latvijas pilskalni”. Publicējis rakstus arī par latviešu glezniecību, bijis Rakstu un mākslas kameras loceklis, Latvijas Senatnes pētnieku biedrības priekšnieks.
1940. gadā pēc Latvijas okupācijas apcietināts, 1941. gadā Krievijā nošauts. 1992. gadā dibināta Ernesta un Arvīda Brastiņu četrpakāpju piemiņas balva “Latviskas Latvijas labad”, ko piešķir par atzīstamu sniegumu latviskās dzīvesziņas, kultūras un mākslas uzturēšanā un veicināšanā.
Vidzemes pilskalnu ceturtajā grāmatā kopā aprakstīti 98 pilskalni, t.sk. septiņi pilskalni no mūsu novada. Tie ir – Nurmižu pilskalns, Lību kalns Siguldā (Sateseles pilskalns), Kārļa un Viešu kalni Turaidā, Suvorova kalns (Vikmestes pilskalns), pilskalns pie Kaupiņu mājām (Lojas pilskalns) un pilskalns pie Gavēņiem Krimuldā.
Grāmatā sniegti pilskalnu apraksti un plāni – E. Brastiņš armijā bija dienējis kā kartogrāfs virsleitnanta pakāpē, tādēļ šādu plānu zīmēšana viņam bija pazīstama.
Mūsu novadā pašreiz zināmi pavisam 12 pilskalni, vai par tādiem dēvētas vietas. No tiem E. Brastiņš savā grāmatā nav iekļāvis Kubeseles pilskalnu. Tas atrodas pie Krimuldas baznīcas un iekļauts Valsts arheoloģijas pieminekļu sarakstā, bet 1991. gadā arheologu A. Vaska un J. Cigļa veiktajos izrakumos Kubeselē netika konstatētas pilskalna pazīmes kultūrslāņa vai atradumu veidā.
Neievērotu E. Brastiņš atstājis arī mazo Rata kakta pilskalniņu – tā diametrs ir vien ap 20 m. Nocietinājumos atrodas Vikmestes upītes stāvkrasta kreisajā un Gaujas labā krasta senielejas gravas nogāžu sadurā, tautas nostāstos šī vieta dēvēta arī par seno soda vietu.
Tāpat neievērots palika nozīmīgais Turaidas lībiešu pilskalns, uz kura pašreiz atrodas Turaidas mūra pils – senā lībiešu valdnieka Kaupo pils vieta. Tas, acīmredzot, ignorēts tāpēc, ka Brastiņš, līdzīgi kā citi tā laika pētnieki, uzskatīja, ka Kaupo pils atradusies blakus esošajā Kārļa kalnā, ko viņi gan rūpīgi aprakstīja un minēja kā Kaupo pils vietu pēc 1206. gada, kad, pēc viņa domām, sākotnējo Kaupo pili Suvorova kalnā (Vikmestes pilskalnā) nodedzināja un no jauna uzcēla Kārļa kalnā.
Arī pie Siguldas Ordeņpils drupām esošais Krusta kalns grāmatā nav iekļauts, acīmredzot, uzskatot to par piederīgu Ordeņa pils nocietinājumiem. Tomēr 2017.-2019. gada arheoloģiskajos izrakumos tika konstatēts, ka tas kā pilskalns pastāvējis krietni senāk – vismaz no mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem un uzskatāms par senāko nocietināto vietu Siguldā. Interesanti, ka E. Brastiņa grāmatā nav aprakstīts arī tāds pazīstams un uzkrītošs pilskalns kā Vīnakalns Mālpilī, Sudas upes kreisajā krastā.
Tas, acīmredzot, noticis tādēļ, ka laikā, kad E. Brastiņš apsekoja pilskalnus, daudzi šobrīd zināmie pilskalni vēl bija neatklāti vai mazpazīstami. Arī savas ekspedīcijas laikā E. Brastiņš apsekoja un fiksēja ne tikai zināmās pils vietas, bet atklāja arī vairākas jaunas, līdz tam nezināmas.
E. Brastiņš ieviesa arī jaunu apzīmējumu “Pilenes” – ar to saprotot nocietinājumam piemērotas vietas, kas gan netika pastāvīgi apdzīvotas, bet varēja tikt izmantotas apdraudējuma gadījumos. Kultūrslānis un mākslīgu nocietinājumu pazīmes tām nav, tomēr vietējie iedzīvotāji šīs vietas nereti dēvē par pilskalniem. Mūsu novadā E. Brastiņš tādas atzīmēja kā “Pilskalnu pie Mores muižas” un “Pilskalnu pie Ķešānu mājām Mālpils pagastā”.
Vēl par šādām “Pilenēm” varētu uzskatīt Meistariņkalnu Krimuldā pie Roču un Meieru mājām un Vasiļa kalnu Lēdurgā Juglas upītes kreisajā krastā pie Juglu mājām. Šos divus kalnus E. Brastiņs savā sarakstā arī nav minējis.
Ernests Brastiņš nebija pirmais un vienīgais Latvijas pilskalnu pētnieks. Pirms viņa ar to nodarbojās gan vācbaltu interesenti, sākot no 19. gadsimta un vēlāk arī latviešu vēsturnieki. Taču viņi, atšķirībā no E. Brastiņa, vairāk pievērsa uzmanību vai nu savas apkārtnes vai plašāk pazīstamiem pilskalniem, kā arī centās apzināt tos saistībā ar vietām, kas minētas Indriķa hronikā – kopš hroniku 1747. gadā vācu valodā iztulkoja J. G. Ārnts un 1883. gadā latviski – M. Siliņš – tā bija salīdzinoši plaši pazīstama.
Savukārt E. Brastiņš apzināšanai pievērsās kompleksi – apsekojot tolaik zināmos pilskalnus visā Latvijas teritorijā. Savās četrās grāmatās viņš dokumentēja pavisam 282 Latvijas pilskalnus, kā arī atzīmēja vairākas iespējamas pilsvietas, pilenes un nopostītos pilskalnus. Jau tolaik vairāki no tiem bija norakti un pilnīgi vai daļēji iznīcināti. Iespējams, ar darba steigu saistāms tas, ka daudzas pilsvietas palika neapsekotas. Tādi, liekas, bija tikai tuvākā apkārtnē vietējiem iedzīvotājiem zināmi, nomaļāki un neuzkrītošāki, kā arī tolaik vispār nezināmi nocietinājumi.
Patlaban Latvijas teritorijā zināmi aptuveni 500 pilskalni. Precīzs to skaits nav nosaucams, jo vairākām par pilskalniem dēvētām vietām trūkst izteiktu nocietinājumu pazīmju, turklāt arvien tiek atklāti jauni, iepriekš nezināmi pilskalni, īpaši Latgalē. Tas galvenokārt saistāms ar lāzerskenēšanas “LIDAR” plānu pieejamību – tie sīki norāda visu zemes reljefu ar tā nelīdzenumiem, un katrs daudz maz būtisks zemes virsmas mākslīgs pārveidojums uzreiz ir pamanāms.
Arī mūsu novadā, īpaši Gaujas tuvumā, tās pieteku gravas un sāngravas veido daudz aizsardzībai pielāgojamu, piemērotu zemes palikšņu. Iespējams, tur vēl slēpjas kāds pagaidām arvien nezināms pilskalns, kurš joprojām gaida savu atklājēju.
Sagatavoja Egils Jemeļjanovs, TMR galvenais speciālists
