Turaidas muzejrezervāta krājumā ir uzglabāti vairāki unikāli 16.–17. gadsimta seniespiedumi, starp tiem divi teologa, pirmās latviešu tautas vēstures grāmatas “Historia Lettica” autora Paula Einhorna (?-1655) sarakstīti darbi. Publicēto darbu saturs saistīts ar Einhorna darbu mācītāja un Kurzemes un Zemgales hercogistes superintendenta amatā, kura laikā viņš labi apguva latviešu valodu un iepazina tautas paražas.
Tiem ir būtiska nozīme latviešu folkloristikā, etnogrāfijā, valodniecībā, tāpēc viņa vārds daudziem kultūrvēstures interesentiem un pētniekiem ir zināms. Tuvāk ielūkojoties viņa paveiktajā, redzam, ka daudz ko arī nezinām un ir vērts aktualizēt un izvērtēt viņa veikumu no mūsdienīga skatupunkta, tāpat kā citu 17. gadsimta vācbaltiešu mācītāju, tulkotāju, grāmatu autoru darbu, kas lika pamatus latviešu rakstu valodai, folkloristikai un savam vēstures stāstam.
Einhorna mantojumu aktualizēsim šogad 2025. gada 13. septembrī Einhorna lasījumos Turaidā, kad Eiropas kultūras mantojuma dienu un pasākumu cikla “Latviešu grāmatai 500” ietvaros arī tiks atvērta izstāde “Grāmatniecības pērles Turaidas muzejrezervātā”.
Turaidas krājuma grāmatas “Wiederlegunge Der Abgötterey vnd nichtigen Aberglaubens… (Elkdievības un tukšas māņticības atspoguļojums…)“ un “Reformatio Gentis Letticae in Ducatu Curlandiae… (Latviešu tautas reformācija Kurzemes hercogistē…)” iespiestas Rīgā Gerharda Šrēdera tipogrāfijā 1627. un 1636. gadā.
Tās ir ļoti retas – mūsdienās zināmi vien daži eksemplāri, kas uzglabāti arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā un Latvijas Nacionālā arhīva speciālajā bibliotēkā, kā arī ārpus Latvijas. Tartu Universitātes Reto grāmatu nodaļas seniespiedumi no 2020.gada ir pieejami digitalizētā formātā (https://dspace.ut.ee/items/3268af3d-1e14-43fd-ae30-59168d6c8cc0; https://dspace.ut.ee/items/904158e8-968c-41ab-9ce5-99b95d3e39a9). Katrs seniespiedumu eksemplārs ir unikāls un satur norādes par tā iepriekšējiem īpašniekiem. Grāmatas teksts nedaudz saīsinātā veidā ir iespiests jau 19.gadsimtā avotu izdevumā “Scriptores rerum Livonicarum” otrajā sējumā, un darba fragmenti precizēti Vilhelma Mannharda grāmatā “Letto-Preussiche Götterlehre”, kas izdota Rīgā 1936.gadā.
Biogrāfiskās ziņas par autoru
Aplūkojot biogrāfiskās ziņas par autoru, jāmin viņa dzimta – tēvs un vectēvs, kuri bija pazīstami garīdznieki. Paula Einhorna vectēvs Aleksandrs Einhorns (citā vārdā Koppersmidt, Koppersmet, ? Lemgo (Vācija)–1575 Jelgava)tika imatrikulēts Rostokas universitātē 1547.gadā. Zināms, ka 1561.–1566.gadā viņš bija mācītājs Valmierā, bet no 1566.gada bija Kurzemes un Zemgales hercoga Gotharda Ketlera galma mācītājs, kā arī mācītājs Jelgavā un veica baznīcu vizitācijas. Kurzemē 1567.gadā landtāgs uzsāka veidot reformētās baznīcas satversmi, un 1570.gadā, Solomona Heninga vadībā un piedaloties arī Aleksandram Einhornam, to izstrādāja īsā laikā. Baznīcas kārtība bija izsmeļošākais baznīcu likums Baltijas valstīs, bija ar ietekmi arī zviedru Igaunijā, bet Kurzemē bija spēkā līdz 1832.gadam
Aleksandra dēls Pauls (Paula Einhorna tēvs) 1584.gadā beidza Rostokā univeristāti kā maģistrs. Viņš bija mācītājs Sēlpilī, tad Ķekavā. Kā norāda Teodors Kallmeijers (Theodor Kallmeyer, 1809–1859), garīdznieks bija precējies ar Kurta Kapela (Coort Capelle) meitu, kuras ģimene savulaik bija bēgusi no Tarvastes mūsdienu Igaunijā uz Kurzemi krievu uzbrukumu dēļ.
Pauls Einhorns jun. (–1655) bijis savam laikam ļoti izglītots, pamatīgi zinājis latīņu un grieķu valodu. Studējis Rostokas universitātē, imatrikulēts 1615.gada vasaras semestrī kā Paulus Einhorn Livonus
Ir norādes, ka studējis arī Greifsvaldē, Kēnigsbergā, Vitenbergā u.c. No 1621.gada Pauls Einhorns bija mācītājs – Mežmuižā (Grenzhof), vēlāk Jelgavā, bet no 1636. gada līdz savai nāvei – Kurzemes superintendents. T.Kalmmeijers norāda, ka viņš bija precējies ar Doroteju, Vilhelma fon Zasa meitu. Var piezīmēt, ka Zasu jeb Zasenu ģimenei, kuri jau no 16.gadsimta 30.gadiem bija pārliecināti luterāņi, bija Rīgas arhibīskapa Brandenburgas Vilhelma piešķirti īpašumi Turaidas pilsnovadā.
Pauls Einhorns palicis vēsturē ar to, ka apkaroja māņticību un pagānisko elkdievību, bet tāpat viņš ļoti dedzīgi vērsās arī pret katolicismu. Kad hercogs Jēkabs 1645.gadā sūtīja viņu uz Polijas karaļa Vladislava IV Tornas (Toruņas) kolokviju, kas bija domāts dažādu kristīgo konfesiju samierināšanai un attiecīgu teoloģisku argumentu izklāstam, Einhorns tur iestājās par stingrām, pat dogmatiskām luterānisma pozīcijām.
Einhorns sīvi pretojās arī Gregora kalendāra (“jaunā stila”) ieviešanai Kurzemē, saskatīdams tajā līdzekli nostiprināt katolicismu. Problēma aktualizējās, kad landtāgs nobalsoja par Gregora kalendāra lietošanu hercogistē. Kā norāda akadēmiķis Jānis Stradiņš, šajā ziņā Einhorns bija tik dedzīgs, ka 1655. gada 25. maija rīta sprediķī Jelgavas Sv. Trijādības baznīcā, protestējot pret šo kalendāru, mira uz kanceles sprediķa laikā.
Turaidā uzglabātās Einhorna grāmatas
Turaidā uzglabātā Einhorna grāmata, kas izdota Rīgā 1627. gadā, ir veltīta visiem kristiešiem kā populārs darbs, kur autors īsi apraksta un atspēko māņticības (“Wiederlegunge Der Abgötterey ..”). Tā ir viena no pirmajām Rīgas tipogrāfa Gerharda Šrēdera drukātajām grāmatām pēc tam, kad viņš ieguva tiesības nodarboties ar izdevējdarību 1625. gadā, apprecot pirmā Rīgas tipogrāfa Mollīna atraitni.
Grāmata izdota sadarbībā ar grāmatsējēju un tirgotāju Kristanu Ritavu. Tās pirmās daļas nosaukums atbilstoši laika garam, ir ļoti garš un atbilst izteiksmīgam satura izklāstam: “Elkdievības un tukšas māņticības atspoguļojums, kas no seniem laikiem šajā laikā izaugusi no pagāniskās māņticības un līdz šim tiek lietota, arī par māņticīgu Svēto rakstu izmantošanu, nepareiziem un bezdievīgiem viedokļiem, vārdiem un darbiem, kā arī par mācību par enģeļiem un velniem, arī par kā notiek kristības, beigās par sadomātajiem un spēkiem un iedomātajiem iespaidiem, kas tiek aplami aprakstīti kristīgās cermonijās, kā svētku dienās, arī īpašās vietās, proti baznīcās, uz altāriem, baznīcu zvanos, lihteros u.c.; Vientiesīgiem un labas sirds kristiešiem zināšanai, arī, lai izsargātos un atšķirtu šādas vientiesīgas māņticības”.
Ievadā ir veltījums Kurzemes un Zemgales hercogam Frīdriham vācu valodā, kā arī atsevišķs veltījums lasītājam latīņu valodā. Saturs strukturēts vairākās nodaļās ar apakšnodaļām – par viltus pagānu dievu piesaukšanu un pielūgšanu; par dienu izvēli; pareģošana pēc putnu kliedzieniem; māņticīga nelaimes pareģošana; par dzīvnieku un cilvēku kaulu pārdabīgu spēku un iedarbību; par vilkačiem; par dvēseļu mielošanu u.c.
Otrās šīs publikācijas daļas, kas Turaidas eksemplārā ir iesieta kopā ar pirmo, nosaukums ir: “Pret Svēto rakstu māņticīgu izmantošanu, nepareiziem un māņticīgiem viedokļiem vārdos un darbos, kā arī par mācību par enģeļiem un velniem, kā tie noturēti un lietoti kristībās; un noslēgumā atkal par sadomātajiem un nenozīmīgajiem spēkiem maldīgi piedēvētām ietekmēm kristīgās ceremonijās, kā svētku dienās, īpaši vietās kā baznīcu altāri, vai arī baznīcu zvani un lihteri u.c.”
Otrās daļas ievadā ir veltījums Kurzemes un Zemgales hercogam Jēkabam. Tās saturs ietver vairākas apakšnodaļas – par Svēto rakstu māņticīgu izlietošanu; par māņticību par eņģeļiem un velniem, kur skaidrota velna būtība, spoki un velna redzama parādīšanās, vai cilvēks var piespiest paklausīt velnu, vai velnu un spokus var padzīt ar ārējiem un miesīgiem līdzekļiem un kas ir īstais līdzeklis pret velnu un viņa spokiem. Tālāk seko apraksti par māņticību kristībās; māņticību saistībā ar svētkiem un svētku dienām; par svēto vietu, kā baznīcu, kapsētu, altāru u.t.t. īpašībām un spēku.
Latviešu tautas reformācija 1636
Teoloģiski akadēmiskā stilā rakstītā “Reformatio gentis..”, kas izdota pie Gerharda Šrēdera Rīgā 1636. gadā, ir rokasgrāmata jaunajiem vācu mācītājiem un ietver paša autora novēroto un negatīvi vērtēto – ziedojumus mēra laikā, ziedojumus vilkiem, bluķa vakaru, pūķa kultu, veļu mielastu jeb zemlikas. Grāmatas beidzas ar instrukciju, kā vislabāk veikt pārklaušināšanu savās draudzēs, kā arī apraksta sarežģītākos gadījumus mācītāja praksē.
Tās nosaukums latviešu valodā ir “Latviešu tautas reformācija Kurzemes hercogistē. Kristīga pamācība kā latviešus jeb nevācus Kurzemes un Zemgales hercogistē no viņu vecās pagāniskās elku pielūgšanas un māņticības pievērst patiesai dievkalpošanai, īstai dievbijībai un nopietni novērst no katras pagāniskās bezdievības.
Dievbijīgajiem un kristīgiem mācītājiem, sevišķi jauniešiem un tiem, kuri ierodas šajā hercogistē no Vācijas un tādu pagānisko elkdievību nepazīst, sarakstījis un sagatavojis Pauls Einhorns, šīs hercogistes superintendents, par pamācību līdz ar informāciju, kā ik gadu lietderīgi eksaminēt jeb izklaušināt nevācus katehismā, arī kā izturēties dažos apstākļos vai īpašos gadījumos, kuri, novēršot tādu elkdievību, varētu atgadīties.”
Grāmata bijusi ļoti reta jau pirms 250 gadiem. Frīdrihs Konrāds Gādebušs 1772. gadā raksta, ka grāmatas eksemplāri ir ļoti reti, savukārt Eduards Vinkelmanis 1878. gadā atzīmē, ka tās zināmie eksemplāri atrodas Pēterburgā Ķeizariskajā bibliotēkā, Kurzemes provinces bibliotēkā (Jelgavā) un Rīgā, agrākajā Bruņniecības bibliotēkā.
Turaidas muzejrezervāta eksemplārs ir interesants arī ar to, iesiets dēļu vākos ar ādas muguriņu, un vāki iekšpusē aplīmēti ar kādas vecas, medicīniska satura grāmatas lapām. Papīrs, domājams ievests no ārzemēm, jo uz vietas šajā laikā papīru vēl neražoja. Tajā saskatāma neatšifrēta ūdenszīme.
Grāmatas ievadu, kas veltīts Kurzemes un Zemgales hercogistes mācītājiem, Einhorns parakstījis Jelgavā 1636. gada 17. jūlijā. Otrs ievads veltīts kristīgajam lasītājam latīņu valodā.
Pirmajā grāmatas nodaļā stāstīts par latviešu jeb nevācu tautas kalpošanu elkiem, kā arī paustas pārdomas, kā to izskaust. Autors uzsver, ka neesot nekas zināms, no kurienes latvieši nākoši un cik ilgi viņi te dzīvojuši pirms vācu ienākšanas, bet tā esot bijusi ļoti barbariska, mežonīga tauta, kas nepazinusi ne rakstus, ne grāmatas. Daži domājot, ka latvieši esot cēlušies no gibeonītiem (Gibeoniter), citi, ka viņi varētu būt grieķu pēcteči, jo viņu valodā daudz saskanīga. Viņi paši domājot, ka esot viena no visvecākajām tautām pasaulē, jo dzīvojot šajā zemē no pasaules sākuma, bet tā esot vien muļķīga iedoma.
Einhorns runā par elku dievībām pie citām senām tautām, piemēram, lakedaimoniešiem, ēģiptiešiem, kā arī pārmet katolicismam, ka tas esot jūdu un pagānisma reliģijas sajaukums. Latvieši joprojām vēl pielūdzot elku dievus: mežu dievus un dievietes, lauku māti, dārzu māti vai dievieti, ceļa dievieti. Ar varu, proti, ar sitieniem, pēršanu, cietumu, bluķī likšanu un citiem spēka paņēmieniem viņus no elku pielūgšanas nevarot atradināt. Viņi kļūstot tikai stūrgalvīgāki un darot to pašu slepenībā.
Tālāk autors dalās pārdomās par vēsturiskajiem notikumiem un to, cik nepareizi rīkojušies katoļi, mēģinot iznīcināt pagānismu. Einhorns atsaucas uz Cēsu mācītāja Georga Mellera (Möller) vēstuli Livonijas mestram 1557.–1559. gadā Firstenbergam, superintendenta Stefana Bīlava (Stephanus Bylavius) liecībām 1566. gadā, jezuītu aprakstiem 16.gadsimta beigās, arī uz Jana Maļecka (Joachim Mallovius) aprakstiem, kā arī citiem nenosauktiem avotiem, un norāda, ka “nožēlojamie ļaudis” joprojām pielūdzot savu lauka māti, meža māti, lopu māti un citus dievus un dievietes, bet rudeņos rīkojot veļu ēdināšanu.
Svēto Mariju viņi jaucot ar savu lopu dievieti: O Maringa darga, o Lopu Matiet baggata. Grāmatā ir vairākas nodaļas, kas apraksta arī pagāniskos upurus, lai novērstu mēri; ziedojumus vilkiem, lai tas nekaitētu viņu lopiem; sniegta informācija par elku un pagānu svētkiem; pūķiem, viņiem nes dažādas mantas, lai viņi kļūtu bagāti; veļu ēdināšanu. Stāstot par mirušo izvadīšanu un kapu vietām, autors apgalvo, ka latvieši liekot saviem mirušajiem šķirstā līdzi naudu, gredzenus, adatas, sudrabu un citas lietas, un savus mirušos viņi bieži apbedījot laukos un mežos. Visās nodaļās Einhorns sniedz sava veida elku pielūgšanas vēsturi citur, citējot senos un sava laika autorus.
Aiz šīm nodaļām Einhorns pamāca, kā izdarāma zemnieku pārklaušināšana Kurzemes hercogistē pēc hercogistes baznīcas kārtības. Pēc tam aprakstīti atsevišķi gadījumi, kā cīnīties ar elku pielūgšanu. Vispirms mācītājiem šajā zemē labi jāprot nevācu valodu, lai viņi varētu ne tikai labi mācīt, bet arī uzzināt par viņu elku pielūšanu, kas slēpjas arī viņu vārdos, runās, dziesmās un citur.
Lai mācītāji varētu tautu pamācīt, esot jāzina, ka šajā zemē, t.i. hercogistē esot trīs nevācu [valodas]: kuršu, zemgaļu, sēļu jeb Daugavpils (nemblich Churisch – Semgallisch – vnd Selburgisch oder Düneburgisch –Vndeutsch). Tajās ir vārdi, kuri atšķiras un citādi tiek izrunāti. Kuršu nevāci ir no Prūsijas robežām apmēram līdz Aucei, zemgaļu līdz Vallei, tad sēļu [valoda] līdz krievu robežai. Jāprot arī lietuviešu valoda. Bez tam Bauskas novadā ir vēl sveša tauta, kuru sauc par krieviņiem vai krievu zemniekiem.
Einhorna darbu nozīme
Tiek pieļauts, ka Pauls Einhorns pirmoreiz ar latviešu māņticību iepazīstas no sava vectēva Aleksandra Einhorna 1569.–1570.gadā veiktās vizitācijas dokumentiem. Taču nav nosakāms, vai tie bija viņa pamatmateriāli, vai arī Pauls Einhorns apkopojis sev pieejamo dzīvo tradīciju. Viņš atsaucas ne tikai uz kuršiem un Kurzemes un Zemgales hercogistes latviešiem, tai skaitā lielā mērā arī uz mūsdienu Augšdaugavas novadu, kur pats arī strādājis par mācītāju, bet arī uz Ropažu zemniekiem, min daudzus piemērus no Vidzemes.
Lasot un analizējot Einhorna darbus, jāņem vērā viņa stingri luteriskā pārliecība un pilnīga netolerance pret citām reliģijām, arī vēsturiskajām – grieķu, romiešu, ēģiptiešu, persiešu, ar kurām viņš salīdzina latviešu ticējumus, kā arī dedzīgā vēršanās pret katoļticību. No vienas puse var piekrist kultūrvēsturniekiem, kuri ar dažu labu stipru vārdu vēršas pret Einhorna pausto – bibliogrāfs un arhīvists Aleksandrs Jansons (1916–1991), kurš pirmo reizi 1983.gadā aprakstīja Einhorna grāmatas Turaidas muzejrezervāta krājumā, norādīja, ka Einhorns savos rakstos sevi parāda kā labu teoloģiskās literatūras pazinēju un veco valodu, arī ebreju, pratēju, bet arī pilnīgi nezināšanu citās zinātnēs, kālab viņu pašu raksturo vistumšākā māņticība, piemēram, attiecībā uz dabas parādībām.
Savukārt trimdas zinātnieks Andrejs Johansons (1922–1983) rakstīja, ka Einhornam, tāpat kā dažiem mazāk ievērojamiem autoriem, latvieši bija tikai interesants antikvārs objekts, nevis subjekt, resp. ‘īstās’ vēstures cienīga tauta. No otras puses, jāatzīst, ka gandrīz nemaz līdz šim latviešu valodā nav izvērtējums par Paula Einhorna teoloģisko devumu.
Paula Einhorna darbi parasti tiek vērtēt kopumā, par vērtīgāko atzīstot 1649.gadā izdoto “Historica Lettica…”. Akadēmiķis Jānis Stradiņš (1933–2019) norādījis, ka Paula Einhorna darbi ir pirmie tik izsmeļošie letonikas avoti, kas plašā kontekstā runā par vienotu latviešu tautu, tās īpašībām, valodu, iespējamo izcelsmi un agrīno vēsturi, kaut arī šie darbi nebija iecerēti kā zinātniski traktāti. Salīdzinājumā ar Rīgas humānistu sacerējumiem Paula Einhorna rakstītais latviešu nācijas veidošanās un stāvokļa izpratnei dod nesalīdzināmi vairāk.
Arī citi pētnieki uzsver – kaut arī autors nav objektīvs, tomēr te apkopots faktiskais materiāls par latviešu sadzīvi 17. gadsimtā. Īpaši daudz konkrētas informācijas viņš gan nesniedz, tomēr viņa darbi ievērības cienīgi tādēļ, ka iespējams, ir senākās un plašākās ziņas par latviešu mitoloģiju un kultu tieši Latvijas teritorijā.
Vija Stikāne, Dr. hist., Turaidas muzejrezervāta diretktora vietniece zinātniskajā darbā