Izstāde “Mēs ticējām – mēs esam” ir vēsturisks un emocionāls stāsts par Latvijas evaņģēliski luterisko baznīcu Trešās Atmodas laikā (1987 – 1991). Tā ir liecība par ticību, kas izdzīvoja cauri laikmeta grūtībām, un par cilvēkiem, kuri ar savu garīgo spēku palīdzēja saglabāt latviskumu un kristīgās vērtības padomju režīma apstākļos.
Tā atspoguļo Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas cīņu par pastāvēšanu un identitāti ateistiskā režīmā, caur Siguldas novada evaņģēliski luterisko draudžu piemēriem. Tā pievērš uzmanību baznīcas lomai latviešu nacionālajā pašapziņā, īpaši laikā, kad reliģija tika uzskatīta par draudu padomju ideoloģijai.
Siguldas novadā baznīcu lomas ieliktnis bija ne tikai reliģiska garīguma centrs, bet arī nacionālās apziņas dzinējspēks, kur vietējie baznīckungi un ticīgie sadarbojās, lai saglabātu latviskos kultūras un ticības pamatus.
Izstāde izceļ baznīcas izdzīvošanas prasmi totalitārās varas apstākļos. Tā skata baznīcu vadītāju nozīmīgo lomu kompromisu meklēšanā un to spēju pielāgoties sarežģītajiem apstākļiem. Tā aplūko draudžu atjaunošanos un dievnamu atdzimšanu. Tā parāda, ka ticība iziet ārpus dievnamiem un draudzēm, jo Atmodas periodā sabiedrība kļuva par draudzes prototipu, kas tic kaut kam vienam – brīvībai un neatkarībai.
Baznīcas vispārējā situācija Trešās atmodas laikā
Laika posms no 1987. līdz 1991. gadam bija izšķirošs arī Latvijas baznīcām. LELB, kas PSRS gados tika pakļauta stingrai valsts kontrolei un bieži reducēta līdz administratīvai reliģiskai funkcijai, šajā laikā piedzīvoja būtiskas pārmaiņas.
Tajā pašā laikā jāsaprot, ka padomju varas institūcijas vēl 1980. gadu sākumā uztvēra jebkādu reliģisko aktivitāti kā potenciālu draudu; tika ierobežotas iespējas draudzēm brīvi darboties, cenzēta baznīcas literatūra, novājināta iespēja izpaust ticību publiski, bet reformas un perestroika radīja jaunas iespējas.[1]
Citiem vārdiem, ateistiskā režīma apstākļos baznīcai bija jādarbojas stingri kontrolētā vidē – reliģiskās darbības tika ierobežotas ar likumiem, kas aizliedza jebkādu reliģisku aktivitāti ārpus dievnamu sienām; Baznīcas darbība tika uzraudzīta ar Valsts drošības komitejas (VDK) starpniecību; Reliģisko vadītāju iecelšana notika ar valsts piekrišanu, kas bieži nozīmēja kompromisus starp garīgajām vērtībām un politisko spiedienu; oficiāli draudžu locekļu skaits bija neliels, bet daudzviet dievnami tika slēgti vai izmantoti citiem mērķiem.[2]
Tolaik visā Latvijā no 337 luterāņu dievnamiem bija atvērti tikai 119. Siguldas novadā tobrīd darbojās Lēdurgas, Siguldas un Mālpils draudzes. Padomju Latvijā 218 luterāņu dievnami bija slēgti vai pārveidoti par noliktavām, klubiem un citām sekulārām iestādēm. Tieši tāds bija Allažu baznīcas liktenis – 1949. gadā draudze piespiedu kārtā pameta baznīcu, kur padomju vara ierīkoja ēdnīcu, bet pēc tam noliktavu.[3] Bet Krimuldā un Turaidā, kur draudzes izbeidza savu darbību sešdesmito gadu vidū, Atmodas periodā notika atgriešanās dievnamos.[4]
Arhibīskapa Ērika Mestera darbība (1986–1989) ieviesa jaunu dinamiku Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Viņa vadībā baznīca aktīvāk iesaistījās ekumeniskajā kustībā un starptautiskajos kontaktos, meklējot atbalstu ārpus PSRS robežām. 1989. gadā tika pieņemta jauna baznīcas satversme. Šis solis simbolizēja neatkarības atgūšanu no padomju kontroles un kļuva par nozīmīgu soli ceļā uz garīgu atjaunotni.
Baznīcas spēja kļūt par aizsargātāju pret ateistiskās ideoloģijas spiedienu, darbojās kā alternatīva izdzīvošanas telpa, nodrošinot gan garīgu, gan arī pilsonisku atbalstu. Tika aizsāktas piemiņas dievkalpojumi par komunistisko represiju upuriem, kurus pavadīja nacionāli simboli, dzeja un dziesmas, tādējādi draudzes kļuva par nacionālās pretestības vietu[5].[6]
Piemēram, Siguldas evaņģēliski luteriskā draudze, kas spēja pastāvēt visu padomju okupācijas periodu (lai arī dievkalpojumu nenotika katru svētdienu), astoņdesmito gadu otrā pusē aktīvi organizēja dievkalpojumus ar patriotisku noskaņu, kā arī piemiņas pasākumus par represiju upuriem. Šo kultūras aktivitāšu ietvaros bieži tika dziedātas tādas dziesmas, kas agrāk bija aizliegtas vai ierobežotas, kā arī notika literārās lasījumu un vēsturisko stāstu pasākumi, kas stiprināja sabiedrības nacionālo identitāti.
Izstādes materiālos uzsvērts, ka vienlaikus ar nacionālo atmodu pieauga arī fizisko baznīcu nozīme, taču PSRS laikā Siguldas novada dievnami bija daudzās vietās tehniski novecojuši vai sliktā stāvoklī, jo daļa nozīmīgo sakrālo ēku Latvijas laukos (arī Siguldas apkārtnē) bija avārijas stāvoklī un nebija pienācīgi restaurētas. Šo ēku atjaunošana tika piesaistīta arī draudžu aktivitātēm un vietējās kopienas iniciatīvām.[7]
Garīdznieku loma, īpaši Siguldas novada baznīcās
Atmodas laikā garīdznieki kļuva par nozīmīgiem sabiedrības garīgajiem līderiem, aktīvi iesaistoties nacionālās pašapziņas atmodā.
Draudzes locekļu atmiņās Siguldas draudzes mācītājs Georgs Zālītis, līdzīgi kā Mālpils mācītājs Ludvigs Sidrēvics, palicis ar saviem sprediķiem, kas ne tikai iedvesmoja cilvēkus un stiprināja viņu ticību, bet caur slēptiem simboliem aicināja uz aktīvāku draudzes locekļu iesaisti ne tikai draudzes, bet arī sabiedriskajā dzīvē.
Georgs Zālītis jo īpaši Atmodas periodā aktīvi darbojās arī ekumeniskajā kustībā, veicinot sadarbību starp dažādām konfesijām. Novada mācītāju sprediķos bieži izskanēja aicinājumi saglabāt latvisko valodu, tradīcijas un ticību, kas bija vitāli svarīgi vietējo cilvēku morālajai noturībai. Šāda garīdznieku aktivitāte padarīja Siguldas novada draudzes par katalizatoriem plašākām sabiedrības pārmaiņām.
Lēdurgas draudzes mācītāja Vaira Bitēna bija viena no retajām sievietēm garīdzniecēm padomju Latvijā. Viņa arī atbalstīja nacionālās kustības un pauda savu pārliecību par Latvijas neatkarību, noturot vairākus nozīmīgus svētbrīžus Turaidas baznīcā un citās publiski pieejamās vietās astoņdesmito gadu izskaņā.
Gan Vaira Bitēna Turaidā, gan Kaspars Dimiters Krimuldā kļuva par centrālajām personām, ap kurām atdzima vietējās draudzes kopienas. Tas bija draudzes atjaunošanas posms ne tikai garīgā ziņā, bet arī fiziski praktiskā ziņā, jo gan Turaidā, gan Krimuldā draudzes 20. gs. 60to gadu vidū izbeidza savu darbību dažādu ārēju apstākļu ietekmē, piemēram, ikgadējie ēku nodokļi tika palielināti 14 reizes, baznīcas ēkas tika demolētas, tika ierobežota kapusvētku darbība u.tml.[8]
Trešās atmodas laikā tieši ar mācītāju iniciatīvām tiek uzsākta arvien intensīvāka sadarbība ar trimdas latviešu draudzēm, kas sniedz arī būtisku materiālu atbalstu draudžu un dievnamu uzturēšanā. Tā Siguldas draudzei astoņdesmito gadu izskaņā izveidojas sadarbība ar Deitonas latviešu dradzi ASV.[9]
Bet Kaspara Dimitera atjaunotā Krimuldas draudze 1990. gada jūlijā rīkoja Vispasaules latviešu luterāņu draudžu dienu jaunatnes nometni, smeļoties kopības ideju un atbalstu no brāļa Rožē izveidotās ekumēniskās kopienas Tezē, Francijā.[10]
Draudzes situācijas Trešās atmodas laikā Siguldas novadā
Atmodas laikā draudzes vairs nebija tikai reliģiski kolektīvi, bet kļuva par nacionālās vienotības un kopības vietām. Cilvēki nāca uz baznīcu ne tikai ticības dēļ, bet arī lai meklētu garīgu un pilsonisku atbalstu pārmaiņu laikmetā. Oficiālā statistika šeit ir maldinoša – baznīcu patiesais spēks bija neformālajā kopībā un iekšējā pretestībā.
Draudzēs darbojās gan cilvēki, kurus vadīja dziļa ticība, gan tie, kuri meklēja garīgu atbalstu pārmaiņu laikmetā. Tomēr politiskais pārmaiņu vējš bija pietiekami liels, kas liecināja, ka ir iespējama varas maiņa. Līdz ar to 80to gadu izskaņā bija arī tādi, kuri pievērsās baznīcai, lai “attīrītu” savu biogrāfiju, jo iepriekš bija sadarbojušies ar padomju režīmu.[11]
Kā jau iepriekš norādīts, Turaidas un Krimuldas draudzes, kuras padomju varas režīma apstākļos bija spiestas izbeigt savu darbību, piedzīvoja atdzimšanu. Abas baznīcas, pateicoties savam vēsturiskajam un kultūras nozīmīgumam, kļuva par nozīmīgām pulcēšanās vietām nacionāli noskaņotiem cilvēkiem.
Krimuldas draudze Kaspara Dimitera vadībā oficiāli atsāka savu darbību 1989. gada 21. martā, uzreiz pievēršoties dievnama atjaunošanai. Bet Turaidas draudzes atjaunošana Vairas Bitēnas vadībā realizējās 1991. gada 26. decembrī.[12]
Draudzes, kas visu padomju laiku bija turpinājušas savu darbību, Atmodas periodā sāk daudz aktīvāk iesaistīties sabiedriskajā dzīvē un latviskās identitātes stiprināšanā. Siguldā, Lēdurgā un Mālpilī notika piemiņas svētbrīži komunistiskā režīma upuriem, kurus pavadīja simboli, dzeja un dziesmas, kas saistīti ar latviskumu vai vēršanos pret pastāvošo padomju režīmu.
Sabiedrības un baznīcas attiecības Siguldas novadā
Atmodas laikā sabiedrības attieksme pret baznīcu Siguldas novadā būtiski mainījās – baznīca kļuva par drošu tikšanās vietu gan garīgām vajadzībām, gan politiskai diskusijai. Vietējās iedzīvotāju grupas meklēja piepildījumu un izpratni gan ticībā, gan tautas atdzimšanā. Baznīcas bieži kļuva par organizatoru un pasākumu rīkotāju sabiedriskajās aktivitātēs, starptautisku informācijas plūsmu nodošanas centriem, neaizvietojamu platformu Latvijas neatkarības atjaunošanas kustībā.[13]
Piemēram, Siguldas novada draudžu baznīcas kalpoja arī par vides un mākslas saglabāšanas centriem, novēršot aizmiršanu par vietējām kultūras un vēsturiskām vērtībām, bet reizē nostiprinot kopības izjūtu starp dažādiem sabiedrības slāņiem, kas līdz šim bija iedzīti sadrumstalotībā padomju sistēmas spiediena dēļ.
Kopumā var teikt, ka Trešās Atmodas laikā ap baznīcām veidojās plašas sabiedrības grupas, apvienojot cilvēkus ar dažādu sociālo statusu, izglītību un pārliecībām. Baznīcas kļuva par vietām, kur ne tikai lūgt, bet arī satikties, diskutēt un kopīgi darboties sabiedrības labā.[14]
Daudzviet Latvijā, tostarp Krimuldā, Mālpilī, Siguldā un Turaidā, tika rīkotas talkas, lai atjaunotu baznīcas un to apkārtējo vidi. Šajās talkās piedalījās ne tikai draudžu locekļi, bet arī citi vietējie iedzīvotāji, kuri vēlējās dot savu ieguldījumu kultūras mantojuma saglabāšanā. Talkas kļuva par sabiedriskās vienotības un kopdarbības simbolu.[15]
Atmodas laikā mācītāji aktīvi iesaistījās sabiedriskajās aktivitātēs ārpus baznīcas sienām. Viņi atbalstīja nacionālās kustības, aicināja cilvēkus iesaistīties vēlēšanās un veicināja pilsoniskās sabiedrības attīstību.[16]
Arvien vairāk dažādus sabiedriskus notikumus pavadīja publiski svētbrīži. Tā, Vispasaules latviešu ārstu kongresa dalībnieku viesošanās laikā Turaidā, 1989.gada 25.jūnijā Vaira Bitēna noturēja zīmīgi svētbrīdi Turaidas baznīckalnā. Mācītāju iesaiste šādos pasākumos stiprināja viņu autoritāti sabiedrībā un veicināja baznīcas lomas pieaugumu sabiedriskajā dzīvē.
Ap baznīcām veidojās sabiedrība, kuru vienoja vēlme pēc pārmaiņām, cerība uz brīvu un neatkarīgu Latviju. Šī sabiedrība bija atvērta dažādiem viedokļiem un gatava sadarboties kopīgu mērķu sasniegšanai. Tas veicināja nacionālo pašapziņu, atbalstīja cīņu par neatkarību un palīdzēja veidot pilsonisku sabiedrību. Draudzes piedāvāja cilvēkiem vietu, kur viņi varēja justies piederīgi, paust savu viedokli un kopīgiem spēkiem veidot labāku nākotni Latvijai.
Izstāde “Mēs ticējām – mēs esam” ir daudz vairāk nekā dokumentāla liecība. Tā ir personisks un kolektīvs aicinājums pārdomāt ticības, klusuma un izvēles nozīmi mūsdienās. Tā atgādina, ka ticība izdzīvo klusumā, ka brīvība sākas iekšējā izvēlē, un ka baznīca var būt gan patvērums, gan katalizators tautas garīgai atdzimšanai.
Sagatavoja Anete Jenča , TMR galvenā speciāliste
[1] Taubman, W. Gorbachev: His Life and Times. W. W. Norton & Company: New York, 2017, P. 582-583.
[2] Latvijas ev.- lut. Baznīcas Konsistorijas Prezidija sanāksmes proto.1989.), In: LNA LVA, fonds Nr. 1419 apraksts Nr. 3, lieta Nr. 26 (Sarakste ar reliģiskajām organizācijām un vietējiem varas orgāniem par par evaņģēliski luterisko baznīcu stāvokli un darbību Latvijas PSR 1968.), 104. lpp.
[3] LELB Virsvaldes arhīvs (VA), f.1., apr.1. 342. l.
[4] LVA 1448 f., 1. apr. 249. l. 20-21.lpp.
[5] LELB Virsvaldes arhīvs (VA), f.1., apr.1. 358. l.
[6] LELB Kalendārs 1988, Rīga 1987, 92. – 95.lpp.; 7.LELB Kalendārs 1989, Rīga 1988, 144. – 177.lpp
[7] Zilgalvis J., Latvijas baznīcas. Zinātne un Tehnika, 1989, Nr. 1., 24. lpp.
[8] LELB Virsvaldes arhīvs (VA), f.1., apr.1. 342. l. un 361. l.
[9] Siguldas ev. luteriskās draudzes privātais arhīvs. 1990. gada pārskats.
[10] Dievanama atjaunošana. Darba Balss, Nr.84, (30.07.1990),
[11] Notikumi ev. lut. Baznīcā okupētajā Latvijā. In: Laiks, 10.02.1988., 1. lpp
[12] LELB Virsvaldes arhīvs (VA), f.1., apr.1. 361.l.
[13] Goeckel. R. Baltic Churches and Democracy. In.: The Politics of Religion in Russia and the New States of Eurasia. New York 1995, p. 208
[14] N, R. Atdzimšana un atjaunošānās. In: Laiks, 1.07.1987., 1.lpp
[15] LELB Virsvaldes arhīvs (VA), f.1., apr.1. 342. l. un 361.l.
[16] Mesters, E. Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas vēsture (1944.-1990.). Rīga, 2005, 287. lpp
Foto: Edgars Semanis
