Tieši pirms 95 gadiem, 1930. gadā, notika negadījums – nogrima pārpildītais Gaujas prāmis.
Šo notikumu tā laika prese steidza sensacionāli pasludināt par “Gaujas Titāniku”, kaut gan abas avārijas bija pilnīgi atšķirīgas – Siguldas gadījumā, par laimi, iztika bez upuriem.
Celtuvju, t.s. “prāmju vēsture” pie Siguldas ir sena. Domājams tās šeit pastāvējušas jau viduslaikos. Senākais zināmais celtuves attēls – plāns – zīmējums darināts 17. gs. t.s. “serpentīna” ceļa vietā. Gaujas labajā, Krimuldas krastā, nostiprināts baļķu plosts – acīmredzot senā pārceltuve. Senākais zināmais attēls, kur “prāmis” redzams šajā vietā no otra Gaujas krasta ir Augusta Matiasa Hāgena ap 1840. gadu darināta detalizēta gravīra, vēlāk tas redzams arī citu mākslinieku darbos, bet sākot ar 19. gs. beigām -20.gs. sākumu īpaši bieži vērojams tā laika fotogrāfijās.
Sākot ar 1889. gadu atklāta Rīgas–Valkas dzelzceļa līnija ar pieturu Siguldā. Šo apkārtni sāka intensīvi apmeklēt atpūtnieku grupas. Tās izmantoja celtuvi, lai nokļūtu pie Gaujas labā krasta interesantākajiem apskates objektiem – Krimuldas, Gūtmaņalas, Turaidas pilsdrupām u.c.
Individuālos apmeklētājus pāri Gaujai vienkārši pārveda ar laivu. Pārcelšana, protams, notika par samaksu – celtuvi uzturēja nomnieks, kurš to nomāja no Siguldas muižas.
20. gs. fotogrāfijās bieži redzama šī pārceltuve ar atpūtniekiem – tā atradās iepretim “serpentīna” ceļam Krimuldā un bijušajai pansijai “Franc” Siguldas pusē. Šīs ēkas paliekas pirms nedaudz gadiem tika nojauktas.
Tā kā Gaujas kreisajā krastā pie minētās pansijas bija plaša smilšu sēre, ūdens līmenim Gaujā mainoties, prāmja trosi nācās attiecīgi pieregulēt, kas savukārt apgrūtināja celtuves darbību. Tas bija galvenais iemesls, lai ap 20. gs. 20. gadu beigām celtuvi pārvietotu citā vietā – ap 600 m pret straumi uz augšu. Tagad tā atradās pretim Gūtmaņa alai Turaidas pusē un blakus Olu (arī Fotogrāfu) kalnam Siguldas krastā. Šeit Gauja plūda taisnā gultnē un piekļūt celtuvei vairs netraucēja mainīgā smilšu sēre. Šī, pēdējās pārceltuve vieta, labi saskatāma dabā arī mūsdienās.
Tieši te arī notika minētā avārija – prāmja nogrimšana Gaujas vidū, par ko laikraksts “Jaunākās Ziņas” 1930. gadā rakstīja:
“…Pie pārceltuves ap pusdienu notika bezmaz šausmīga katastrofa: vecais prāmis, kurš var uzņemt ap 100 cilvēku, pārlieku pieblīvējās ar zaļumniekiem, kuri neievēroja pārcēlāja brīdinājumus un “iešturmēja” prāmi tā, ka pat āboļam vairs nebija kur nokrist. Pārpildītais prāmis, uz kura atradās ap 300 cilvēku, viens pajūgs un motociklists, Gaujas vidū pēkšņi sāka grimt.
Izcēlās panika (…). Prāmis par laimi neiegrima pārlieku dziļi un nogūlās tādā stāvoklī, ka ļaudīm nācās stāvēt ūdenī līdz pusei. Tādā kļūmīgā stāvoklī viņi nostāvēja Gaujas aukstajā straumē ap 2 stundas, kamēr viena laiva papriekš sievietes ar bērniem un tad vīriešus izcēla malā (…). Laimīgā kārtā izdevās izglābt visus cilvēkus – šoreiz tika galā tikai ar izbailēm. Prāmi izvilka malā un pēc dažām stundām saveda kārtībā.”
Kā savā laikā stāstīja pazīstamais Siguldas mākslinieks Zigurds Zuze, prāmim grimstot, uz tā esošie koristi braši dziedājuši “Dievs Tēvs ir mūsu stiprā pils”, bet kopumā izmirkušie atpūtnieki notikušo uztvēruši kā diezgan jautru piedzīvojumu – katrā ziņā tāda izmirkšana vasaras laikā nebija nekas briesmīgs.
Tomēr pārcelšanās pār Gauju, īpaši plūdu laikā, varēja būt arī bīstama, bet, sākoties ledus iešanai, pat neiespējama. Riskantu pārcelšanos pār Gauju pie Siguldas spilgti attēloja Anšlavs Eglītis savā pazīstamajā atmiņu grāmatā “Pansija pilī”, kur aprakstīts, kā Eglīšu ģimene, vistiešākajā veidā apdraudot savas dzīvības, devās pāri Gaujai apskatīt savu jauniegūto Inciema muižu 20. gs. 20. gados.
“…Tas bija traks brauciens un arī trakas izbailes (…). Mūsu laiva nebija vieglā, slēgtā, kustīgā kanoe, bet lēzena, līdz pēdējam pārkrauta plakandibene, kas šūpojās labi, ja plaukstas tiesu virs ūdens (…). Ja laiva tikai reizi kārtīgi iesmeltu, tā apgāztos un neviens no biezajos mēteļos saģērbtajiem braucējiem neizkultos malā.
Baismu nomākti, visi sēdējām kā sastinguši, cieši turēdamies pie solu dēļiem, un mēmi un saspringti vērojām, kā laivinieks izmisīgi cīnījās ar straumi, lai neļautu tai sasviest laivu šķērsām. Viņš bija izveicīgs un spēcīgs, bet garām peldēja celmi un baļķi, izskaloti koki un krūmi. Katra saskaršanās ar tiem pārkrautajai laivai būtu liktenīga… ”
Neiespējamība darbināt prāmi plūdu un ledus iešanas laikā, kā arī minētais negadījums ar prāmja grimšanu, kurš turklāt nebija vienīgais, atkal aktualizēja jautājumu par kārtīgu tilta celtniecību Siguldā, kas jau vairākkārt bija ticis cilāts, taču iepriekš vienmēr noraidīts.
Beidzot tas rezultējās ar tilta pamatakmens ielikšanu 1935. gada 27. maijā (priekšdarbi tilta būves sagatavošanai bija uzsākti jau 1927. gadā).
Pašu jauno tiltu atklāja 1937. gada 23. jūlijā, kā vienīgo monolīto dzelzsbetona tiltu Latvijā, tas bija 153 m garš un 16 m augsts virs parastā ūdens līmeņa.
Par jauno tiltu priecājās daudzi, ne tikai siguldieši. Tikai vecās pārceltuves nomniekiem nekāda iemesla priekam nebija – tiem nu zuda ierastais darbs un līdz ar to arī stabils ienākumu avots.
Sagatavoja Egils Jemeļjanovs, TMR galvenais speciālists