Šverīnes Galvenais zemes arhīvs (Landeshauptarchiv Schwerin) Vācijā glabā Turaidas un Latvijas vēsturei nozīmīgus rakstītos avotus, tostarp 130 arhīva lietas par Mēklenburgas hercogistes attiecībām ar Livoniju – saraksti, dokumentus par hercogu finansiālajiem ieguldījumiem Livonijā un Rīgas arhibīskapijas pārvaldi, ilgos un neveiksmīgos mēģinājumus organizēt finansiālo palīdzību Eiropas firstu namos kara plosītās Livonijas atbalstam, kā arī avotus par Livonijas sabrukumu, t.s. koadjutoru karu jeb ķildu un Livonijas karu.
Arhīva sējumi saistībā ar Livoniju aptver laiku no 1447. gada līdz 1582.gadam, bet galvenais dokumentu apjoms ir saistīts ar 16.gadsimta 50.–60.gadiem, kad par Rīgas arhibīskapa koadjutoru kļuva vācu firsts Mēklenburgas hercogs Kristofs (1537–1582). Arhīvā uzglabāta arī pirmās Kurzemes un Zemgales hercogienes Annas (1533–1602) sarakste ar saviem dižciltīgajiem brāļiem un citiem radiniekiem laika posmā no 1566. līdz 1602.gadam.
Šogad VKKF finansiāli atbalstīja projektu “Pētnieciskais darbs Šverīnes Galvenajā zemes arhīvā”, kurš deva iespēju padziļināti veikt rakstīto vēstures avotu – dokumentu un sarakstes – apzināšanu un izpēti Latvijā un Vācijā. Izpēte rezultējusies ar vēstures liecību – nelielas daļas no arhīva bagātībām jeb 31 lietas – izskatīšanu, fotofiksēšanu, pagaidām vēl tikai daļēju transkribēšanu un analīzi.
Taču skaidrs, ka izdevies konstatēt vēstules un dokumentus, kas līdz šim nebija zināmi un izmantoti Turaidas un Rīgas arhibīskapijas pētniecībā. Diemžēl daļa no pasūtītājām lietām arhīvā netika izsniegtas sēnīšu bojājumu dēļ. Šverīnē arhivālijas nav digitalizētas, bet tās var pasūtīt attālināti, un tas jādara jau ļoti laicīgi – vismaz 4 nedēļas pirms lasītavas apmeklējuma.
Mēklenburgas hercogs Kristofs ir nozīmīgs Turaidas pils vēstures stāstā, jo Turaidas pils bija viņa galvenā rezidence, esot Rīgas arhibīskapijas koadjutora amatā no 1556.gada, kā arī vēlāk, kad viņš pēc Rīgas arhibīskapa Brandenburgas Vilhelma nāves 1563.gada februārī aktīvi, bet neveiksmīgi centās atgūt varu brūkošajā Livonijā, izmantojot kā vācu dižciltīgo radinieku, tā arī zviedru karaļa palīdzību.
Viņa darbības laiks arhibīskapa pozīcijā bija īss – apmēram pusgads, bet tas bija saistīts ar spilgtām un dramatiskām epizodēm Straupes, Krimuldas, Doles vēsturē, pie kurām var pieskaitīt arī viņa sagūstīšanu 1563.gada augustā. Iemesls gūstam bija viņa nevēlēšanās kļūt par Polijas Lietuvas vasali un slepenā vienošanās ar zviedru karali. Polijas karaļa gūstā viņš atradās vairākus gadus, līdz pilnībā atteicās no pretenzijām uz Rīgas arhibīskapiju, kā arī atdeva poļu karalim arhibīskapa un domkapitula arhīvu.
Pašlaik Mēklenburgas Kristofa loma vēstures procesos ir nedaudz ieskicēta Turaidas pils ekspozīcijā “Turaida Rīgas arhībīskapijas sastāvā 13.–16.gadsimts”, kā arī dokumentu, hroniku ziņu, sarakstes un citu rakstīto liecību apkopojumā grāmatā “Turaida 13.–16.gadsimta dokumentos” (2014).
Nozīmīga loma Turaidas pils un pilsnovada stāstā ir “Turaidas puses vaku grāmatai” (1550/1555) un Rīgas arhibīskapijas inventāram (1564), kuru tapšana ir cieši saistīta ar Meklenburgas hercogu nama iesaisti Rīgas arhibīskapijas pārvaldē. Turaidas muzejrezervāta zinātniskajā arhīvā glabājas kopijas no šiem nozīmīgajiem vēstures avotiem, kas iegūtas 20.gadsimta 90.gados, bet pašlaik lieta Švernes arhīvā vairs netika izsniegta skatīšanai un kopēšanai, jo dokumentu kopojumam jāgaida restaurācija un sakopšana papīra bojājumu dēļ.
Rakstīto avotu apzināšana un izpēte ir bijusi nozīmīga Turaidas pils un Turaidas muzejrezervāta ekspozīciju stāsta veidošanā, jau sākot no 20.gadsimta otrās puses. No jauna apzinātie dokumenti, kā arī informācija par Mēklenburgas un Brandenburgas namu un dižciltīgo ģimeņu iesaisti Livonijas liktenī liek pamatu jauniem stāstiem, kas nākotnē būs izstāstīti Turaidas pilī ekspozīcijā ar provizorisko nosaukumu “Tiesa un taisnība Livonijā”.
Traka mātes mīlestība
Prūsijas hercogs apturēja atraitnes ceļojumu, un tikai pēc vairāku mēnešu uzkavēšanās Mēmelē un Ragnītē Annai izdevās nokļūt Livonijā. Te viņa apmēram pusgadu uzturējās arhibīskapijas pilīs, arī Turaidā, kur cita starpā rakstīja vairākas vēstules, 1559.gada 6.jūnijā arī Vācu svētās Romas imperatoram Ferdinandam. Var domāt, ka šī sieviete bija pirmā un arī vienīgā tik augstas izcelsmes sieviete, kura 14.–18.gadsimtā kādu laiku dzīvojusi Turaidas pilī. Annas tēvs bija Brandenburgas kūrfirsts, bet māte – Dānijas karaļa meita.
Atšķirībā no vienkāršo cilvēku, tai skaitā lielākās daļas livoniešu dzīvesstāstiem, dižciltīgie firsti atstājuši pārsteidzoši bagātas liecības gan par savu politisko darbību, gan par ģimenes dzīvi, emocijām, attiecību drāmām, ambīcijām un renesanses ideju apdvestas dzīves spozmi, traģiskām neveiksmēm un bailēm no apkaunojuma. Skatot cilvēku dzīvesstāstus tuvplānā, izgaismojas arī dažas Livonijas vēstures lappuses.
Tajās ir vieta arī stāstam par mātes mīlestību pret dēlu, kas citu laikabiedru acīs skatīta kā nosodāma apsēstība. Anna no Brandenburgas, Mēklenburgas hercoga atraitne (1507–1567), bija māte vairākiem dēliem un vienīgajai meitai – šeit jau pieminētajai pirmajai Kurzemes hercogienei Annai, taču visus bērnus viņa tā neloloja un neaizstāvēja kā divus jaunākos dēlus, Kristofu un Karlu.
Var piezīmēt, ka meita Anna sarakstē ar brāļiem ir norādījusi, ka viņa alka mātes mīlestību, bet to nekad tā arī nesaņēma. Toties tieši Kristofs izpelnījās dižciltīgās mātes lielākās rūpes, jo īpaši saistībā ar viņa vecākā brāļa Mēklenburgas hercoga Johana Albrehta un Prūsijas hercoga angažēto varas spēli Livonijā. Par izmisīgo mātes iesaisti sava vēl nepilngadīgā dēla tiesību un īpašuma daļas aizstāvēšanā Livonijā un Mēklenburgā, ģimenes un radinieku satraukumu un neizpratni vēsta sarakste, bet hronikas fiksē notiekošo sava laika kontekstā un no cita skatu punkta.
1559.gada sākumā, Livonijas kara un maskaviešu iebrukuma laikā dižciltīgā atraitne un māte savai kārtai neatbilstoši slepus, vien trīs cilvēku pavadībā mēģināja nokļūt pie dēla Livonijā. Īpaši asus, pat sākotnēji neizprotamus pārmetumus Mēklenburgas hercoga atraitnei par ceļošanu bez galma un aizbildņu ziņas izteica Prūsijas hercogs, atzīmējot, ka dižciltīgas sievietes ceļošana uz svešu zemi bez pavadoņiem ir neparasta un bīstama parādība, un vislielākās briesmas ir potenciālais apkaunojums, ko sieviete šādi rada Mēklenburgas un Brandenburgas dižciltīgajiem namiem.
Schimpf und Spott
Zākāšana un izsmiekls, pārmetumi un nievas(Schimpf und Spott) – šis vārdu salikums atkārtojas sarakstē atkal un atkal, pārsteidzoši bieži. Tā ir sarakste starp ģimenes locekļiem, sarakste starp Prūsijas hercogu, Brandenburgas kūrfirstu, Mēklenburgas hercogiem un hercogienēm. Kāpēc hercogiene ceļoja slepeni, kāpēc tik liela nozīme ir iespējamajam apkaunojumam diviem dižciltīgiem firstu namiem? Kāpēc jaunajam firstam Kristofam nemitīgi vēstulēs bija jātaisnojas, ka viņš dara visu, lai neizsauktu nievas un zākāšanos, turētu augstu tēva un mātes dižciltīgo radu godu?
Atbilde slēpjas gan vēsturiskajā kontekstā, tai skaitā Vācu ordeņa politikā un attiecībās ar Prūsiju un Livoniju un Livonijas iekšpolitiskajās kolīzijās, gan ģimeniskajā un personiskajā jomā. Iepazīstot Annas, kā arī viņas brāļu un māsu dzīvesstāstus, veidojas pārsteidzoši dramatiska aina, kas rāda spilgtu laikmeta nospiedumu dižciltīgo, jo īpaši sieviešu dzīvesstāstos pēcreformācijas Eiropas kultūrtelpā laikmetu griežos, kad sabruka vecā viduslaiku pasaule un nostiprinājās jauno laiku tendences (agrie jaunie laiki, angļu – early modern period).
Dižciltīgai sievietei viegli varēja paslīdēt kāja, kas sāpīgi sita lepnajiem dižciltīgajiem radiem un viņu politiskajām ambīcijām. Un kājas paslīdēšana nebūt nenozīmēja kādu amorālu rīcību, tieši pretēji – rīkošanos saskaņā ar patiesām emocijām un pat viegli izprotamām izvēlēm savas pārliecības dēļ, iegūtās izglītības, dzīves realitātes dēļ. Meklējot viņu dzīvesstāstu pavedienus, izrādās, ka tie ieaudušies gan vācu zemju, gan arī Lietuvas un Latvijas vēsturē.
Kultūrvēsturiskā mantojuma izpēte un saglabāšana prasa daudzpusīgus un laikietilpīgus padziļinātus pētījumus – tai skaitā rakstīto vēstures avotu studijas, kas ir sarežģīts darbs. Jo īpaši specifiskas prasmes nepieciešamas viduslaiku un agro jauno laiku dokumentu izpētē. Tās ir gan valodu prasmes, gan rokrakstu atšifrēšanas iemaņas. Ir liels gandarījums, ja izdodas atrast jaunus, līdz šim nezināmus vēstures avotus un dokumentus, kas bagātina Latvijas vēstures ainu.
Vija Stikāne, Dr. hist., Turaidas muzejrezervāta direktores vietniece zinātniskajā darbā