Šovasar aprit tieši 40 gadi, kopš 1985. gada 7. jūlijā, atzīmējot Krišjāņa Barona 150 gadu jubileju, Turaidā atklāja Dainu kalnu.
Tomēr šim kalnam ir senāka vēsture – agrāk to dēvēja par Jelgavkalnu. Tas, pēc viena no skaidrojumiem, seno vietējo iedzīvotāju, Gaujas lībiešu, valodā, apzīmējis nožogotu, apdzīvotu vietu. Kalns atrodas Turaidas muzejrezervāta teritorijā un Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļauts kā vietējas nozīmes arheoloģijas piemineklis – Jelgavkalna apmetne, ar aizsardzības NR. 2101 .
Pats Jelgavkalns drīzāk ir ne īsti kalns, bet gan zemes paliksnis starp Rītupītes gravu un Gaujas senielejas stāvo krastu. Tam piemīt pilskalnam – zemes nocietinājumam – raksturīgas pazīmes – divi plakumi ar nolīdzinātu virsmu, aizsarggrāvja paliekas un vietām mākslīgi nostāvinātas nogāzes.
Neskatoties uz iespaidīgajiem izmēriem – kalna kopgarums ir ap 350 m, platums līdz 70 m. Šis objekts pētnieku interesi nebija sevišķi izraisījis. Acīmredzot, viņu uzmanību vairāk saistīja blakus esošās, iespaidīgās bīskapa mūra pils drupas.
Pirmais zināmais Jelgavkalna pētnieks
Pirmais zināmais senatnes pētnieks, kurš ieinteresējies par Jelgavkalnu, bija Cēsu pilsmuižas īpašnieks, grāfs Karls Zīverss. Viņš pētīja apkārtnes arheoloģiskos pieminekļus un vairākos no tiem veica arheoloģiskus izrakumus. Savā, 1875. gadā Jelgavā, vācu valodā izdotajā grāmatiņā “Pielikums par Latviešu Indriķa ģeogrāfiju”, Zīverss centās dabā lokalizēt Indriķa hronikā minētās vietas un pie Jelgavkalna atzīmēja Kaupo pirmo pili, kaut gan pašam Kaupo, visticamāk piederēja tikai “Lielā pils”.
(Savukārt Kaupo “Lielo pili”, kuras paliekas, kā mēs tagad zinām, atrodas zem Turaidas mūra pils drupām, K. Zīverss norādīja netālajā ap 2,3 km uz ZA esošajā Viešu pilskalnā).
Kā minēts šajā izdevumā, pēc acumēra darinātajā zīmējumā, Kaupo pirmā pils, pēc autora domām, situēta “Zviedrukalnā”, kas mūsdienu kartēs atzīmēta kā “Zviedru krauja” un atrodas Jelgavkalna austrumu nogāzes pakājē. Šis plakums ar lēzenu virsmu un stāvu nogāzi uz Gaujas pusi reizēm tiek dēvēts arī par “Zviedru skansti”, vai seno Turaidas ostas vietu.
Tomēr minētais veidojums nav ne pilskalns, ne skanste, tas ir jau senatnē izveidojies dabīgs zemju saskalojumus pie Kalnupītes ietekas Gaujas senielejā. Tagad uz tā atrodas viesu nams “Bēršas”. Līdzīgi šādi seni skalojumi redzami netālu – ap vienu kilometru uz DA no “Bēršām” pie “Cīruļu” mājām, kā arī Gaujas pretējā krastā – pie “Mucenieku”un “Kalna Klauku” vecsaimniecībām.
Tomēr vislielākais un izteiksmīgākais šāda veida zemes pacēlums apskatāms, braucot no Siguldas uz Turaidu. Tas pamanāms kā stāva, ozoliem apaugusi nogāze ap 100 m no Gūtmaņalas paviljona, t.s. “Bundulīša” uz Turaidas pils pusi un turpinās tālāk Gaujas virzienā. Uz šī plakuma atrodas bijušās Tūristu bāzes ēkas.
Arī šo stāvumu 20. gadsimta sākumā daži pētnieki uzskatīja par Kārļa kalna (kuru viņi tolaik saistīja ar Kaupo “Lielās pils” vietu) priekšnocietinājumu. Nesalīdzinot ar apkārtnes objektiem un izraujot no konteksta, šīs stāvās nogāzes tiešām var noturēt par mākslīgi veidotiem nocietinājumiem, kā tas, acīmredzot, noticis arī K. Zīversa gadījumā, ja vien, pēc acumēra darinātajā, zīmējumā nav attēlots kāds no Jelgavkalna plakumiem, kas gan liekas mazticami. Zīmējums vairāk atbilstu zemākajam plakumam.
Atšķirībā no K Zīversa iedomātās Kaupo pirmās pilsvietas, pats Jelgavkalns tiešām ir sena nocietināta vieta – no tās aizsargsistēmas labāk saglabājies grāvis starp augšējo un apakšējo plakumu.
Arheoloģiskie pētījumi Jelgavkalnā
Pirmie arheoloģiskie pētījumi Jelgavkalnā – lielākā plakuma vidus daļā, tika veikti 1982. gada vasarā, kad Turaidas arheoloģiskās ekspedīcijas dalībnieki Jāņa Graudoņa vadībā tur izraka nelielu pārbaudes šurfu. Tajā gan ne kultūrslānis, ne senlietas, kas varētu palīdzēt noteikt kalna apdzīvotības laiku, netika konstatētas, atsedzās tikai tīra mālaina zeme.
Dažus gadus vēlāk, kalna plakuma ziemeļu malā, rokot pamatu bedri skulptūrai (šajā vietā tā tomēr netika uzstādīta) tika konstatētas tumša kultūrslāņa paliekas un dažas nelielas, uz podnieka ripas darinātas trauku lauskas aptuveni no 11.-13. gadsimta.
2016. gadā, kalna apakšējā plakuma vidus daļas malā, Gaujas pusē, Turaidas muzejrezervāts veica nelielus pārbaudes izrakumus 30m2 (2×15 m) laukumā – tranšejā, ar domu precizēt kalna apdzīvotības laiku, cerībā, ka apakšējais plakums būs mazāk noarts.
Tomēr arī šeit kultūrslānis bija ļoti neizteikts – līdz 30 cm dziļumam zeme bija nedaudz tumšāka, kas varētu norādīt par arot sapostīto, kādreizējo, jau sākotnēji vāji izteikto, kultūrslāni. Dziļāk zeme bija mālaini – smilšaina, līdz to nomainīja tīrs sarkanais devona laika māls. Tomēr tika iegūti atsevišķi priekšmeti – gredzens ar vītu priekšpusi, bronzas atslēdziņa un dažas uz podnieka ripas darinātas trauku lauskas.
Šie priekšmeti norādīja uz kalna apdzīvotību Gaujas lībiešu laikā ap 11.-13. gadsimtu. Kā senāks atradums te būtu jāmin gaiši pelēks, apskaldīts krama gabals, iespējams nuklejs, no kāda tālā senatnē atskaldīja asas šķilas, ko izmantoja darbarīku vai ieroču gatavošanai. Tas būtu uzskatāms par vienu no senākajiem cilvēku apdarinātajiem priekšmetiem šajā apkārtnē, bet drīzāk vērtējams par savrupatradumu, ne liecību par plašāku apdzīvotību šeit vidējā neolīta periodā t.i. 3400-2300 gadu pirms Kristus, laikā, uz kuru būtu attiecināms šādi apskaldīts krama gabals.
Ņemot vērā kalna apdzīvotības laiku un apjomīgos izmērus – abu plakumu kopējā platība ir 2,5 reizes lielāka kā bijušai Kaupo “Lielajai pilij” – varētu pat pieņemt, ka Jelgavkalnā, Gaujas lībiešu apdzīvotības laikā, atradies kas līdzīgs Kaupo pils senpilsētai. Tas iespējams arī tāpēc, ka šie vēstures pieminekļi atrodas tuvu – ap 200 m viens no otra.
Kas pēc tam atradies Jelgavkalnā, precīzi nav zināms. Kalna lielākajā plakumā manāmas daudzas sīkas ķieģeļu lauskas, atrasti arī daži 16.-17. gadsimta akmens masas trauku fragmenti, kas varētu norādīt, ka apdzīvotība šeit bijusi arī blakus esošās mūra pils pastāvēšanas laikā. Vēlāk, ap 19. gadsimtu, pēc senām kartēm spriežot, te ierīkots Turaidas muižas dārzs. Tas norādīts arī iepriekšminētajā 1875. gada K. Zīversa izdevumā, kura plānā, visticamāk Jelgavkalns, atzīmēts kā Turaidas kalna dārza izvirzījums.
Koku aplis Jelgavkalnā
20. gadsimta pašā sākumā Turaidas muižas pārvaldnieks Heinrihs Bāzlers (amatā no 1901. līdz 1910. gadam) veica muižas apkārtnes labiekārtošanas darbus un neaizmirsa arī Jelgavkalnu. Vietā, no kuras pavērās vislabākais skats uz Gaujas senleju, viņš lika uzbūvēt koka lapeni, kurai apkārt apļveidā tika sastādītas liepas un kļavas, kuras, pārdzīvojušas lapeni, saglabājušās līdz mūsu dienām.
Šis izteiksmīgais koku stādījums arvien dod pamatu savdabīgiem, reizēm gluži fantastiskiem skaidrojumiem, jo savu nezināšanu cilvēki reizēm mēdz aizpildīt ar dažādiem pieņēmumiem un izdomājumiem, kurus laika gaitā jau pasniedz kā neapstrīdamu patiesību.
Tā šis koku aplis dēvēts par zviedru karaļa pusdienu vietu, vēlāk, ar dažādu pašpasludinātu zintnieku un “cilvēku ar īpašām spējām” tiešu līdzdalību – par mistisku enerģijas izstarošanas vietu, kuras dēļ koki paši saauguši aplī. Arī pirms nepilniem 10 gadiem apļa vidū kāzinieku ierakto akmeni daudzi uzskata par senu ziedokli un atstāj uz tā sīknaudu un dažādus niekus.
Šai vietai piedēvēts arī nosaukums “Māras baznīca” – vēl viens mūsdienu izdomājums. Pat nesen izdotā ceļvedī minēts, ka liepas aplī saaugušas kā atvases no senas upurliepas saknēm. Tikai interesanti, kāpēc tad puse no šīm “atvasēm” ir kļavas?
Tomēr arī šādi, galīgi sadomāti nostāsti kā savdabīga mūsdienu folkloru veicina cilvēku interesi par šo objektu.
Jelgavkalna nogāzēs atrastas arī daudzas šāviņu šķembas un 1891. gada parauga Nagana-Mosina sistēmas t.s. trīslīniju šautenes patronas. Tādas šautenes izmantoja abos pasaules karos. No Otrā pasaules kara spilgtākā liecība ir dīķītis, ap 150 m uz rietumiem no kalna, un tā tuvumā atrastās, gandrīz 130 vācu mīnmetēju mīnas. Tas norāda, ka kaut kādas aktivitātes ap kalnu norisinājušās arī pasaules karu laikā, tomēr nekādi ierakumi vai citas redzamāks kara laika liecības šeit nav atrodamas.
Pēc Otrā pasaules kara – kolhoza laikā, kalnā iekopti dārziņi. 20. gadsimta 80. gadu sākumā daļēji aizaugušais kalns tika attīrīts, sakopts, lai tajā ierīkotu Dainu kalnu – tādu, kā seno Jelgavkalnu mēs pazīstam šodien.
Sagatavoja Egils Jemeļjanovs, TMR galvenais speciālists