Turpinot risināt 1905. gada revolūcijas tēmu, šoreiz – Turaida.
Šeit revolucionārais noskaņojums izdzīvotājus bija skāris jau pirms 1905. gada. No atmiņām, kas glabājas Turaidas muzejrezervāta krājumā, var secināt, ka 1905. gadā aģitatori nākuši no turīgo “Ķeipanu”, Pūteļu”, “Aniņu”, “Saliņu” un citu māju saimnieku ģimenēm. “Kalna Melderu” dzirnavu nomnieks Jānis Bērziņš abonējis laikrakstu “Dienas Lapa”, kurā izskaidrots, kas ir demokrātija, kā darbojas parlaments, aprakstīti streiki, demonstrācijas un mītiņi gan Krievijas impērijas teritorijā, gan ārzemēs.
Ar avīzes saturu varēja iepazīties ikviens, kas iegriezās dzirnavās. Liela loma revolūcijas notikumu skaidrošanā bija vietējiem skolotājiem, īpaši Turaidas ministrijas skolas skolotājam – sociālistam Niedrītim. Vecie turaidieši vēl 1970. gados atcerējās, ka pie viņa pa vakariem pulcējušies jaunieši, kam izdalīta sociāldemokrātu literatūra. Aculiecinieki pieminējuši arī “aģitatorus” no Rīgas, kuri te pat vienreiz noturējuši sapulci, tomēr pēc tam vairs neesot rādījušies.
1905. gada novembra beigās un decembrī Kurzemē un Vidzemē sāka veidoties jauna parauga (demokrātiski ievēlētas) pagastu valdes jeb t. s. “rīcības komitejas”. 8. decembrī tāda (7 cilvēku sastāvā) izveidojās arī Turaidā. Tās priekšsēdētājs bija Turaidas “Ķešu” saimnieks Jānis Bērziņš, locekļi – Turaidas muižas kalējs Andrejs Šēnbergs, Andrejs Dreimanis, Andrejs Kveste, un Līze Pētersone. Septītais rīcības komitejas loceklis, iespējams, bijis skolotājs Niedrītis.
Rīcības komiteja atbrīvoja no amata pagasta vecāko, “Pakuļu” māju saimnieku Andreju Stauveru, noņemot tam no kakla amata zīmi – “rubli”, pagasta mājā no sienas noņēma cara ģīmetni, atlaida magazīnas priekšnieku, labību izdalīja trūcīgajiem zemniekiem. Rakstiskas ziņas par Turaidas rīcības komitejas darbību nav saglabājušās, jo darbības laiks bija pārāk īss, bet sēžu protokoli, tuvojoties soda ekspedīcijai, acīmredzot, iznīcināti.
Turaidas pagastam nebija raksturīgas tādas 1905. gada revolūcijas ekstrēmās izpausmes, kas saistījās ar īpašuma bojāšanu, dedzināšanu vai pat varas vīru, muižnieku un viņu dienesta ļaužu. slepkavībām. Tādi paši mēreni bija arī Siguldas un Bīriņu pagasti. Tomēr 1905. gada rudenī bailēs no uzbrukumiem Turaidu pameta muižas pārvaldnieks fon Bazlers ar ģimeni, kā arī mežkungs Juršēvics; uz vietas palika vien muižas stārasts Ozols.
Savukārt daudz aktīvāka darbība izvērsās Allažos un Mālpilī, šeit tika arī nodedzinātas muižas. Pavisam Vidzemē un Kurzemē tika Vidzemē un Kurzemē tika nopostītas 430 muižas, no tām Rīgas apriņķī – 69, Siguldas apkārtnē – 14. Soda ekspedīcija savukārt nodedzināja kopā ap 300 zemnieku sētu, nošāva vai pakāra 3 tūkstošus cilvēku, no tiem 385 laukstrādniekus, 84 saimniekus, 37 skolotājus.
Viena no mērenām cīņas formām bija alkohola tirdzniecības apkarošana. Rīcības komitejas daudzviet Latvijā pieņēma lēmumus par krogu slēgšanu un degvīna tirdzniecības pārtraukšanu. Atsevišķos gadījumos krogi un alkoholisko dzērienu pārdotavas uz laukiem tika izdemolētas. Turaidā lēmumu par alkohola tirdzniecības aizliegumu pieņēma vēl vecā pagasta valde.
Spilgta revolucionārā noskaņojuma izpausme bija dziesma. Vietējie iedzīvotāji atcerējās, ka Siguldā notikušas sapulces, uz kurām ieradušies arī turaidieši un citi apkārtējo pagastu iedzīvotāji. Tajās gan lasīti referāti, gan dziedāts. Visizplatītākā dziesma Turaidas un Siguldas apkārtnē bijusi „Kas paši staigā driskās”, bet Bīriņos visvairāk dziedāta dziesma „Viens saucējs sauc pie Daugavas”.
Šī Friča Roziņa lokalizētā šveiciešu tautas dziesma atrodama arī turaidieša Andreja Kvestes dziesmu burtnīcā, kas tapusi starp 1899. un 1903. gadu un ko Turaidas muzejrezervāta krājumam pirms dažiem gadiem dāvināja tā darbiniece Velta Krūmiņa. Minētā dziesma tika dziedāta arī latviešu tautas Trešās Atmodas laikā (1988. – 1891. g.):
“Viens saucējs sauc aiz Daugavas
Daudz svešas tautas nākušas.
Tās upes malā stājas nu
Uz Latviju tās sakās nākt.
Pie smilšu kalniem Salspilē,
Pie Daugavs krastiem Ikšķilē
Tie atstāj laivas, malā nāk
Un sevim pilis būvēt sāk.
Ak, Tēvija, Tev jānes nu
Šis liktens ar paciešanu.
Būt Daugava apvaktēta,
Netrūktu jau tiem Latvjiem brīvība!”
Kad 1905. gada decembra beigās revolūcijas apspiešanai pēc cara pavēles tiek izveidota īpaša soda ekspedīcija, jau drīz – 1906. gada janvārī – Turaidas Šveices mājā apmetās kazaku soda vienība, kas vēlāk pārcēlās uz Turaidas pagastmāju.
Turaidietis Pēteris Rozītis savās atmiņās stāsta:
„Turaidu pāršalca vēsts, ka no Nurmižiem tuvojas soda ekspedīcija. Tā ieradās 1906. gada 27. janvārī un apmetās Turaidas pagastmājā. Sakarā ar to, ka turaidieši nebija rīkojuši demonstrācijas un bojājuši muižnieka īpašumu, pār lielāko pārkāpumu tika uzskatīta rīcības komitejas darbība. Visiem tās locekļiem piesprieda 25 pātagas sitienus. Daži samaksāja, lai saņemtu mazāk sitienu. Skolotājs vakarā pirms pēršanas esot aiznesis kazakiem šņabi un, kamēr tie dzēruši, izkausējis svinu pātagu galos. Sievietes neesot pērtas, viņām bijis jāsamaksā 10 rubļu sods. Sodītajiem bijis jāierodas uz pērienu pagastmājā. Tā atradusies iepretim skolai, tāpēc skolēniem soda izpildes laikā bijis aizliegts skatīties pa logu. Pagastmājas šķūnī novietots velējamais sols, uz kura pēc kārtas pēruši nepaklausīgos turaidiešus. Oskara Šēnberga atmiņā saglabājušies tēva – Turaidas pagasta rīcības komitejas locekļa un muižas kalēja Andreja Šēnberga – vārdi, ko spēcīgais vīrs pēc pēršanas atgriezies mājās raudādams teicis: „Par ko mani sita? Gribēju, lai visiem būtu labāka dzīve!”
Kā izriet no Turaidas muižas pārvaldnieka Heinriha fon Bazlera vēstules vienam no Turaidas muižas īpašniekam Konstantīnam Stēlam fon Holšteinam, pagasta rīcības komitejas priekšsēdētājam Jānim Bērziņam esot piespriesti pat 50 sitieni, tomēr viņš tos it kā nemaz neesot saņēmis (neesot ieradies vai viltīgi “nokavējies” ?). Bērziņš turpmākajos gados vēl sagādāja Bazleram ne mazums nepatikšanu, bet par to ir atsevišķs stāsts.
Sagatavoja Edgars Ceske, Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists
Izmantotā literatūra
- Bazlers, Heinrihs fon. Vēstule Konstantīnam Stēlam fon Holšteinam 1906. gada 21. 01. – LVVA, 1100. fonds, 14. apraksts, 639. lieta, 86. lpp., kopija TMR zinātniskajā arhīvā.
- Dukaļska, Jolanta. 1905. gada revolūcijas notikumi Turaidas apkārtnē. Ziņojums, nolasīts 2005. gada 20. janvārī TMR konferencē “Indivīds un revolūcija”.
- Kreišmane, Maija. Revolucionārie notikumi un to dalībnieki Turaidas pagastā 1905. – 1940. – TMR Zinātniskais arhīvs.
- 20. gadsimta Latvijas vēsture. Latvija no gadsimta sākuma līdz neatkarības pasludināšanai. Rīga, 2000.