Stāsts ir par traģisku mīlestību, greizsirdību un noziegumu, kas noticis it kā 1620. gadā Turaidā. Tā pamatsižets ir sekojošs. Turaidas pils pārvaldnieka Greifa ģimene adoptē mazu meiteni, kura zviedru-poļu karā palikusi bez vecākiem. Tas notiek maija mēnesī, tāpēc meitenei dod Maijas vārdu.
Viņa izaug par skaistuli, un pēc viņas rokas tīko daudzi pielūdzēji. Divi galvenie ir polis Ādams Jakubovskis un pils dārznieks, vācietis no Virtembergas Viktors Heils. Maijas izvēle ir par labu Heilam. Cenšoties iegūt meiteni ar viltu, Jakubovskis ievilina viņu Gūtmaņa alā. Maijai ap kaklu bijis apsiets Heila dāvināts lakatiņš. Viņa teikusi Jakubovskim, ka tas padara viņu neievainojamu. Jakubovskis, gribēdams, iespējams, pārliecināties, cirtis ar zobenu, tā nogalinot Maiju. Sākumā par vainīgo tiesa atzinusi Heilu.
Vēlāk Jakubovska paziņa latvietis vai lietuvietis (versijas atšķiras) Pēteris Skudrītis tiesā liecina, ka vainīgais ir bijis Jakubovskis. Heilu atbrīvo, sirdssāpēs viņš iestādi rozi uz Maijas kapa un dodas atpakaļ uz savu dzimteni. Jakubovskis pakaras. Skudrīti izraida no Vidzemes.
Turaidas Rozes jeb Turaidas Maijas stāsts, no vienas puses, balstās faktā. 1843. – 1844. gadā Rīgas pilī notika remontdarbi. Strādnieki vienā no apakšzemes velvēm atrada Vidzemes augstākās jeb hoftiesas arhīva daļu no zviedru laikiem. Starp raganu prāvām u.c. bija arī tiesas protokols par Gūtmaņa alā noslepkavoto Turaidas Maiju.
Tiesnesis Magnuss Volfelds (Magnus Wolfeldt) jau tajā pašā 1844. gadā publicēja vairākus sējumus par tiesu lietām Baltijā. Otrajā sējumā ir aprakstīta arī Turaidas Maijas (1601–1620) lieta. Viņš gan raksta tikai par das mädchen aus T. (=meita no T/uraidas/), personvārdu nekonkretizējot. No otras puses, Maijas stāsts ar daudzajām versijām balstās mītā, ko radīja rakstnieki, vēlāk arī mākslinieki. Vācu literāts Adalberts Kammerers (Adalbert Philipp Cammerer, 1786 – 1848) publicēja poēmu “Die Jungfrau von Treiden. Ein historisch-romantisches Gemälde aus der Vorzeit Livlands” (1848).
Tas nostrādāja kā jātnieka iecirsti pieši zirgam sānos. Stāsts uzņēma straujus apgriezienus arī latviešu literatūrā. Tautskolotājs Juris Dauge (1835 –1910), balstoties Kammerera darbā, izdeva “Turaidas Jumprava. Stāstiņš no Vidzemes veciem laikiem” (1857). Balādi “Turaidas jumprava Roza Maija” sacerēja Jānis Ruģēns (1817–1876). Vairākus izdevumus piedzīvoja t.s. sēnalu jeb lubu literatūras laba piepratēja, Turaidā dzimušā Kārļa Cilinska darbs prozā “Turaidas jumprava jeb Mīlestība un nāve” (1903).
Ernests Dinsbergs savu versiju esot uzrakstījis jau 1870. gados. Tā ar nosaukumu “Maijas Roze” iznāca gan krietni vēlāk (1890). Darbs, ko Dinsbergs nodēvējis par epu, sarakstīts sentimentālā romantisma garā.
1892. gadā Turaidas mīlas stāsts uzsāk gājienu uz teātru skatuvēm. Drāmu “Turaidas Roze” bija salicis un Rīgas Latviešu teātrī uzveda Teodors Hāns (1862 – 1897). Ļoti kritisks un ironisks par šo uzvedumu un pašu tekstu bija R. Blaumanis: “Man šķiet, viņu sauca Viktors, viņš valkāja garus svārkus, bija dižciltīgs, strādāja par dārznieku un mīlēja Rozi, pils rakstveža fon Treidena mīlīgo audžubērnu. Arī Roze Viktoru mīlēja, un viņi droši vien būtu apprecējušies, ja neiejauktos ļaunais poļu bruņinieks Jakubovskis un greizsirdīgā Irmgarde fon Falkenhorsta.
Irmgarde nolādēja Viktoru, jo viņš to viņas neuzticības dēļ bija atstājis, un Jakubovskis Gūtmaņa alā nodūra Rozi, lai lugā būtu vismaz kaut kas nebūt no teikas. Irmgardes lāsts piepildījās. Viktoru notvēra alā pie Rozes līķa, bez jebkādām šaubām apcietināja un tādēļ, ka viņš negribēja atzīties, spīdzināja līdz nāvei un tad, kad viņam tas vairs nebija vajadzīgs, atzina par nevainīgu un attaisnoja.
Taču arī Irmgarde un Jakubovskis neizspruka no atriebīgās Nemesīdas rokām. Irmgarde sajuka prātā, un Jakubovskis pakārās – paldies Dievam, aiz kulisēm. Pašās beigās Roze un Viktors kā svētlaimīgi gari lidinājās uz debesīm, un priekškars aizvērās jau pēc pirmajiem gaiļiem, t. i., ceturksni pirms vieniem no rīta.” (Blaumanis, 2000, 188 – 189)
Ar jaunu spēku mīts atdzima Raiņa dramatiskajā 5 cēlienu pārlikumā un ar nosaukumu “Mīla stiprāka par nāvi” (1927). Raiņa biogrāfs Kārlis Dziļleja atstāsta Raiņa un Aspazijas sarunu pēc lugas pirmizrādes: “Pēc pirmizrādes Rainis kopā ar Aspaziju pakavējas vēl kādu brīdi direkcijas kabinetā. – “Es gan nesaprotu, kā Maija varējusi mīlēt to gļēvo dārznieku Heilu, Jakubovskis – lūk, īsts vīrietis, kas var piesiet sievietes sirdi! Tev tās mīlestības lietas šai lugā pavisam greizi iznākušas!” Aspazija mazliet zobgalīgi noteica. Tas, protams, bija joks, bet ne gluži bez nopietnības. Aspazija bija straujas, svelmainas sievietes dvēseles tulks.
Tādēļ viņai arī likās, ka Jakubovskis būtu īstais mīlētājs. – “Greizi?” Rainis ieteicās. – “Bet tāds jau ir patiesais vēsturiskais notikums. Un bez tam…” – “Un bez tam – tu pats esi tāds Heils!” Aspazija viņu pārtrauca. – “Nu labi, es esmu gļēvais Heils!” Rainis tāpat pus pa jokam atteica. Arī šajā jokā bija sava nopietnība: Rainis, sievietes maigās dvēseles apjūsmotājs un slavinātājs, savā ziņā patiešām bija dārznieka Heila līdzinieks.” (Dziļleja, 1946, 62)
Laika gaitā tapuši divi baleti – Emilim Melngailim (1874 – 1954) – “Maija” (1926), Jānim Ķepītim “Turaidas roze” (1966), Imantam Krenbergam filma “Zobena ēnā” (1976), bet Zigmāram Liepiņam opera “Turaidas Roze” (2017), kas ir viņa paša operas “No rozes un asinīm” (2000) pārveidojums. Tie nav vienīgie darbi par šo tēmu. Svarīgākais, ka ik pa laikam Turaidas Maijas jeb Rozes stāsts tiek augšāmcelts no jauna. Tas nozīmē, ka tā pamatā ir ielikts universāls sižets, neatkarīgi no tā, kas notika un vai notika 17. gs. sākumā Turaidā.
Latviešiem piemīt īpašība tam, kas bijis vai it kā bijis pie citiem, noticēt uz vārda. Un to, kas varētu būt noticis pie pašiem, apšaubīt. Tā arī ar šo stāstu. Starp skeptiķiem bija valodniece Elfrīda Šmite (1909 – 1989), kuru neticīgu darīja tas, ka arī citām tautām sastopams līdzīgs nostāsts: “Redzam, ka Turaidas jaunavas notikums patiesīgs pēc aktīm, bet neticams tai ziņā, ka cittautu literatūrā atrodam daudz līdzīgu gadījumu dzejā un stāstos.” (Šmite, 1932, 4)
Folklorists Pēteris Šmits, ievietodams Turaidas Maijas stāstu latviešu pasaku un teiku krājumā, izteica šaubas par tā vēsturiskumu. Šmits pārmeta Magnusam Volfeldam, ka tas 1844. gadā tikai pārstāstījis, bet ne pilnībā publicējis tiesas protokolu: “Jau tādēļ vien nevaram pilnīgi palaisties uz visiem Volfelda sīkumiem, ka viņš šo procesu ir tikai atstāstījis, bet nav publicējis ne pašu protokola oriģinālu, ne arī tiešu protokola tulkojumu.
Lielākā Volfelda kļūda ir tomēr tā, ka viņš šo procesu ir atstājis gluži bez kritikas. Tanīs laikos jau arī burvji, raganas un pūķu turētāji tika bargi sodīti, un kā mēs tiem protokoliem nevaram pilnīgi uzticēties, tā mums paliek šaubas arī par šādu brīnišķīgu atgadījumu.” (Šmits, 1970, 290) Starp Turaidas Maijas stāsta apšaubītājiem bijis arī bibliogrāfs un literatūrvēsturnieks Jānis Misiņš (Ancītis, 1932, 316 – 318) un vēl citi.
Var piekrist skeptiķiem tajā ziņā, ka Turaidas Rozes jeb Rozes Maijas, jeb Maijas likteņstāstā nav nekā jauna vai vienreizēja. Tas, ja arī reāli noticis, veidots atbilstoši universālam mītam, kurā darbojas gan divi vienā (šeit Maija un Heils kā nešķirami mīlnieki), gan mīlas trijstūris, piebiedrojoties Jakubovskim kā sāncensim. Īstā veidā aktualizēts, piepildīts ar lokālo kolorītu, šis attiecību modelis uz ilgu laiku kļuva par vietas – šajā gadījumā Turaidas – atpazīšanas un piesaistes stāstu.
taisnība dzejniecei Veronikai Strēlertei, ka šajā un līdzīgos sižetos ir samanāmi vēsturisku notikumu, personāžu nospiedumi tautas atmiņā: “Mūs valdzina tautas tipi un sejas, kas palikuši tautas atmiņā un kuru dzīves atspīdumus glabā latvju teikas.” (Strēlerte, 1953, 5) Mākslas darbi palīdz to, kas notika vai nenotika pirms 400 gadiem Turaidā, aktualizēt un izdzīvot no jauna. Turaida piesaista gan ar vēsturiski pierādāmiem faktiem, gan ar teikām un nostāstiem. Maijas Rozes stāsts ir īpaši spilgts, jo sakņojas mītā par nomiršanu un atdzimšanu.
Ancītis Kr. J. Misiņa priekšlasījumi universitātē. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1932, Nr. 11/12, 316. – 318. lpp.
Blaumanis R. Latviešu teātris. Blaumanis R. Kopoti raksti. Rīga: Jumava, 2000, 7. sēj., 187. – 190. lpp.
Cammerer A. Die Jungfrau von Treiden. Ein historisch-romantisches Gemälde aus der Vorzeit Livlands. Riga: H. Schnakenburg, 1848.
Cilinskis K. Turaidas jumprava jeb Mīlestība un nāve. Rīga: Zilbermaņa apgāds, 1903
Cilinskis K. Jovians un Milda jeb mīlestība un viltība. Stāsts iz Vidzemes agrākajiem laikiem. Rīga: M. Jakobsona drukātava, 1886.
Dauge J. Turaidas Jumprava. Stāstiņš no Vidzemes veciem laikiem. Rīga: E. Platesa drukātava, 1857.
Dinsbergs E. Maijas Roze. Liepāja: K. Ukstiņa apgāds, 1890.
Dziļleja K. Atmiņas par Raini. Laiks, 1946, Nr. 3, 55. – 64. lpp.
Rainis. Mīla stiprāka par nāvi. Turaidas Maijas traģēdija 5 cēlienos. Rīga: Anša Gulbja apgāds, 1927.
Strēlerte V. Personas latviešu tautas teikās. Latvju Ziņas, 1953, Nr. 22, 5. lpp.
Šmite E. Patiesība un dzeja par Turaidas jaunavu. Brīvā Zeme, 1932, Nr. 235, 4. lpp.
Šmits P. Piezīme. Latviešu tautas teikas un pasakas. Waverly: Latvju Grāmata, 1976, 15. sēj., 290. – 291. lpp.
Wolfeldt, Magnus Johann von. Mittheilungen aus dem Strafrecht und dem Strafprozess in Livland, Estland und Kurland. Mitau und Leipzig: G.A. Reyhers Verlagsbuchhandlung, 1848, bd. 11, th. 2, S. 210 – 222.
Janīna Kursīte, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore
