Muzejs ir vieta, kurā cilvēki sastop vēsturi. Dažās minūtēs vai stundās, kā nu katrs vēlas un saprot, var izstaigāt cauri gadsimtiem un pat gadu tūkstošiem. Vēstures stāsts tiek stāstīts, balstoties uz vēsture liecībām – seniem darbarīkiem, ieročiem, rotām, dokumentiem, fotogrāfijām utt.
Turaidas muzejrezervāts ir vienīgais muzejs Latvijā, kurš pēta, rāda un stāsta Gaujas lībiešu vēsturi. Vēsture ir zinātne, kura gan pieļauj interpretācijas, bet nepieļauj fantāzijas. Tomēr vēsturi veido dzīvi cilvēki. Mūsu rīcībā parasti ir tikai viņu radīti priekšmeti, mēs zinām viņu apbedīšanas tradīcijas un kaut ko par celtniecību.
Sākot ar 12. gadsimtu, pateicoties galvenokārt Indriķa Livonijas hronikas ziņām, iespējams uzzināt atsevišķu personu vārdus un dažus faktus no viņu dzīves. Vēsturniekiem hroniku un citu avotu ziņas, papildinātas ar arheoloģiskajiem atradumiem, dod iespēju izprast laiku, kurā konkrētās personas dzīvoja, spriest par laikmeta norisēm, sociālo struktūru, veselību, mūža ilgumu utt.
Arheoloģiskais materiāls ļauj ieskatīties arī seno cilvēku gara pasaulē. Šeit arī vēsturnieku iespējas beidzas. Tomēr vēsturnieki, bet jo īpaši muzeju vēsturnieki, apzinās, ka vēsturi veidoja cilvēki, kuri ne tikai karoja, strādāja, vai sludināja Dieva vārdu, bet, tāpat kā mēs, mīlēja, ienīda, priecājās un cieta. Šo pasauli, balstoties uz vēsturnieku atziņām, attēlo radošie cilvēki – rakstnieki un mākslinieki. Arī mākslinieku skatījums laika gaitā mainās un pats kļūst par vēstures liecību ar muzejisku vērtību.
Turaidas senākā vēsture, kuru pazīstam no rakstītiem avotiem, nesaraujami saistīta ar lībiešu vadoni, “it kā karali” (quasi rex et senior Lyvonum) Kaupo (Caupo), kura darbība Indriķa hronikā aplūkota salīdzinoši plaši. Kaupo vārds hronikā pirmo reizi minēts 1200. gadā, lai gan daži vēsturnieki uzskata, ka viņš bijis starp pirmajiem 1191.gadā kristītajiem Turaidas lībiešiem, kad arī ieguvis kristīto vārdu Jēkabs, no kura atvasināts lībiskais Kaupo.
Kaupo darbība izsekojama līdz viņa nāvei 1217. gada 22. septembrī. Livonijas krusta karu virpulī Kaupo nostājās kristiešu pusē un piedalījās karos pret igauņiem, nonāca pretrunās ar tautiešiem. 1206. gadā Kaupo veda krustnešu karaspēku uzbrukumā savai pilij Turaidā, 1210. gadā palīdzēja atvairīt kuršu uzbrukumu Rīgai. Kaujā ar igauņiem pie Imeras 1210. gadā krita viņa dēls Bertolds (Bertoldus) un svainis Vane (Wane) (Indr.hr. XIV; 8). Arī pats Kaupo 1217. gadā krita kaujā ar Sakalas novada igauņiem.
Kaupo personībai nodevēja zīmogs tika uzspiest 19. gs., kad Garībs Merķelis savā 1802. gadā vācu valodā Leipcigā izdotajā darbā “Wannem Ymanta” (Vanems Imanta), kas 1905. gadā izdots latviski, attēloja Kaupo kā nodevēju, kurš ar saindētu zobenu nogalina savu kādreizējo draugu Imantu.
Līdz 20. gadsimta 90. gadiem Kaupo personība latviešu vēsturnieku darbos īpaši netika vērtēta, bet nodevēja tēls saglabājās. Kaupo traģiskais dzīvesstāsts ieinteresēja režisoru, literātu Āriju Geikinu (1936–2008), kurš sarakstīja luga “Leģenda par Kaupo” vai “Vēstījums par lībiešu kuningu Kaupo”.
Luga pirmo reizi izrādīta Valmieras teātrī 1973. gadā, 1980. gadā Pērnavas drāmas teātrī. Vēlāk tapa arī kino scenārijs “Leģenda par Kaupo”, kas publicēts žurnālā “Karogs” 1996. gada 8. numurā. 2005. gadā Ārijs Geikins darbu par Kaupo pārstrādāja romānā “Vēstījums par lībiešu kuningu Kaupo”, Rīga: Annele, 2005. Padomju okupācijas apstākļos darbs par Kaupo bija drosmīgs, zināmā mērā provokatīvs.
Var teikt, ka tas aizsāka nacionāli vēsturisko lugu tradīciju, kam bija sava nozīme nacionālās pašapziņas atmodā. Latvijas vēsturei atbrīvojoties no padomju ideoloģijas žņaugiem, Kaupo tēmai pievērsās arī profesionāli vēsturnieki. Interesi par Kaupo veicināja arī plašie arheoloģiskie izrakumi Turaidas mūra pilī, kas Jāņa Graudoņa vadībā notika laikā no 1976. – 2000. gadam. Izrakumu gaitā tika atklātas arī 12. gadsimta lībiešu koka pils paliekas, kuras ar augstu ticamības pakāpi varēja identificēt kā Indriķa hronikā minēto “Kaupo lielo pili” (castrum magnum Cauponis).
Turaidas muzejrezervāta krājumā glabājās Ārija Geikina kino scenārijs “Vēstījums par lībiešu kuningu Kaupo” un žurnāla “Karogs” Kaupo tēmai veltīts numurs kurā publicēts Ārija Geikina kinoscenārijs “Leģenda par Kaupo” un Gunta Zemīša un igauņu vēsturnieka Prīta Raudkivi (Priit Raudkvi) raksti par Kaupo. Ārijs Geikins arī ierakstījis nelielu veltījumu Guntim Zemītim, kurā apliecina savu piekrišanu viņa viedoklim.
Rakstā Guntis Zemītis Kaupo darbību skatīja laikmeta norišu kontekstā, uzsverot to, ka līdzīgas izvēles priekšā bija ne viens vien tā laika vadonis. Gandrīz visi Indriķa hronikā minētie latgaļu vadoņi – Tālavas vecākais Tālibalds (Talibaldus, Thalibaldus) un viņa dēli, Jersikas valdnieks Visvaldis (Wiscewalde, Wissewaldus. Wissewalde, Wyssewaldus) bija pieņēmuši kristietību tās pareizticības variantā, kuru Tālibalda dēli to 1214. gadā nomainīja pret Romas katoļu rituālu, bet atšķirībā no Kaupo, šie personāži netika vērtēti kā nodevēji. Jāatzīst, ka arheologs Jānis Graudonis savu uzskatu par Kaupo nemainīja un bija kritisks pret mēģinājumiem viņa personību pārvērtēt.
Kaupo tēmai pievērsies arī mākslinieks un grafiķis Gunārs Krollis (1932–2025), kurš ilustrējis Ārija Geikina grāmatu “Vēstījums par lībiešu kuningu Kaupo”, radot darbus, kas stilistiski atgādina senas vitrāžas. Darbi tapuši ciklā “Livonijas hronika”, kur katra grafika precīzi attēlo vēsturiskus notikumus.
2005. gadā Gunārs Krollis šīs ilustrācijas dāvināja Turaidas muzejrezervātam. Muzeja krājumā glabājās darbi: “Kaupo pils tornī saulrietā”, “Kaupo pie bīskapa Alberta”, “Kaupo pie pāvesta”, “Kaupo un Mike” un titulatēls romānam “Vēstījums par lībiešu kunigu Kaupo”, kurā attēlota Kaupo nāve.
Darbs “Kaupo pils saulrietā” ir mākslinieka iztēlē radīts Kaupo tēls. Autors attēlojis Kaupo tērpā, kas raksturīgs 12. – 13. gadsimta dižciltīgajiem lībiešiem. Grafika “Kaupo pie bīskapa Alberta” nav saistīta ar kādu konkrētu tikšanās reizi. Kaupo bija ciešas attiecības ar pirmo misionāru Gaujas lībiešu teritorijā, cisterciešu ordeņa brāli Teoderihu (Theodericus, Thidericus), kurš pavadīja Kaupo ceļojumā uz Romu pie pāvesta, tomēr nav šaubu, ka Kaupo ir ne vienu vien reizi ticies arī ar bīskapu Albertu. Gravīrā “Kaupo pie pāvesta” attēlota Kaupo vizīte pie pāvesta Inocenta III (Innocentius III, amatā no 1198. līdz 1216. gadam).
Indriķa hronikā tas aprakstīts sekojoši: “Pāvests viņu uzņēma ļoti laipni, noskūpstīja un plaši iztaujāja par apstākļiem, kādos dzīvo tautas ap Līvzemi, un dziļi pateicās Dievam par līvu tautas atgriešanu. Pēc dažām dienām augsti cienījamais pāvests Innocents pasniedza minētajam Kaupo savu dāvanu, proti, simt zelta gabalu, un, kad tas vēlējās atgriezties Vācijā, ar lielu sirsnību atvadījās no tā, svētīja to un ar brāli Teoderihu aizsūtīja Līvzemes bīskapam ar svētā pāvesta Gregora roku rakstītu Bībeli.” (Indr.hr. VII; 3)
Kaupo cilvēcisko būtību Ārijs Geikins un Gunārs Krollis atsedz epizodēs, kurās Kaupo tēlots kopā ar sievu (gravīra “Kaupo um Mike”). Kaupo sievas vārds nav zināms. Ārijs Geikins viņai devis vārdu Agita, kas vēlāk mainīts uz somugrisko Mike. Viduslaiku sabiedrība ir maskulīna, kurā sievietes nav vēstures subjekti. Indriķa Livonijas hronikā vārdā saukta tikai viena sieviete – Svētā Jaunava Marija. Pat Jersikas valdnieka Visvalža, kuru hronikā godā par karali (rex) sieva – tātad karaliene – nav saukta vārdā – viņa dēvēta par lietuvju dižciltīgā Daugerūta (Daugeruthe) meitu.
Ārijs Geikins Kaupo personā saskatīja Dieva cilvēku, kurš par savu pārliecību maksāja ar personīgu traģēdiju. Kā atzina Geikins, ja Kaupo nebūtu dzīvojis bīskapa Alberta laikā (bīskaps Ikšķilē 1199. – 1202. g. Rīgā 1202. – 1229. g.), bet Meinarda (Meynardus) (bīskaps Līvzemē 1186. – 1196. g.), viņa liktenis būtu cits.
Uz Ārija Geikina grāmatas “Vēstījums par lībiešu kunigu Kaupo” vāka attēlota Kaupo nāve 1217. gada 22. septembrī Igaunijā, Sakalā. Indriķa hronikas vēstījums ir sekojošs:
“Bet Kaupo, kam ar šķēpu bija caurdurti abi sāni, ticīgi atcerējās tā Kunga ciešanas, saņēma tā Kunga miesas sakramentus un, patiesi atzīdams kristīgo ticību, izlaida garu, pirms tam sadalījis savu īpašumu visām Līvzemē esošajām baznīcām. Un par viņu sēroja gan grāfs Alberts, gan abats un visi, kas bija kopā ar tiem. Un viņa miesa tika sadedzināta, kauli aizvesti uz Līvzemi un apglabāti Kubeselē.” (Indr.hr. XXI; 4)
Vēsturnieks Andris Levāns pieņēma, ka stāstījums par abiem caurdurtiem sāniem ir simbolisks, tādejādi uzsverot, ka Kaupo, kā kristīgs moceklis, tikai tuvojas Kunga ciešanām, jo Jēzum bija piecas brūces, kamēr Kaupo tikai divas.
Ievērojama Baltijas aristokrātu dzimta – Līveni (Lieven) uzskatīja sevi par Kaupo tiešiem pēctečiem. Pēc lēņu grāmatām Līvenu sencis Gerardus Līvo 1269. gadā un viņa dēls Johannes (filius Gerardi Lyvonis) 1292. gadā bijuši Rīgas arhibīskapa vasaļi. Tās pašas dzimtas piederīgie bija arī vēlākie baroni un grāfi Ungerni-Šternbergi (Ungern-Sternberg).
Tas, ka Kaupo sadala savus īpašumus Līvzemes baznīcām, liek domāt, ka viņam nav bijuši mantinieki, līdz ar Līveni un Ungerni-Šternbergi labākā gadījumā ir Kaupo sānu līnijas radinieki. Tā liek domāt arī 13. gadsimtā kodificētas Baltijas vietējo tautu paražu tiesības. Lai gan lībiešu un igauņu tiesībās nekas nav teikts par mantošanas kārtību, tomēr nav pamata uzskatīt, ka tā kardināli atšķirtos no citu Baltijas sentautu kārtības.
Par sieviešu matošanas tiesībām liecina Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesības, kuru pamatā ir seno latgaļu paražu tiesības. Tajās paredzētas mantošanas tiesības arī sievietēm: “Kamēr atraitne paliek par atraitni, viņai (kopā) ar meitām pieder mantojums. Ja viņa (atkal) apprecas, tad meitas ar māti līdzīgi dalās mantojumā.”
Tātad Kaupo mantojums pienācās viņa sievai, par kuras nāvi hronika klusē, un arī meitām, ja tādas bija. To, ka Kaupo bija sieviešu līnijas pēcnācēji tomēr izslēgt nevar, jo hronikā izpaliek vārdi par visu mantojumu.
Kaupo maksa par viņa kristīgo pārliecību bija augsta – tā bija ne tikai viņa, bet viņa dzimtas traģēdija. Kā tas vēsturē mēdz būt, tieši traģiskās un pretrunīgi vērtētās personības piesaista lielāku vēsturnieku un radošo cilvēku uzmanību. Lībiešu sentautas un Kaupo atstātais mantojums ir un paliek viena no Turaidas muzejrezervāta centrālajām tēmām.
Sagatavoja Dr.hist. Guntis Zemītis, Turaidas muzejrezervāta vēsturnieks
Žurnāls “Karogs” 1996. gada, 8. numurā Ārija Geikina veltījums Guntim Zemītim, kurā apliecina savu piekrišanu viņa viedoklim. Rakstā Guntis Zemītis Kaupo darbību skatīja laikmeta norišu kontekstā, uzsverot to, ka līdzīgas izvēles priekšā bija ne viens vien tā laika vadonis.