1918. gads Turaidā : vai tikai posts un sabrukums? – “Audiatur et altera pars!”
Turaidas muzejrezervātā pirms neilga laika pabeigts Latvijas Valsts arhīva Latvijas Vēstures arhīvā esošo (1100. fonds, 14. apraksts, 639. lieta) Turaidas muižas īpašnieku, pārvaldnieku un citu amatpersonu vairāk nekā 100 vēstuļu (1873.–1935.) tulkojums. Iepriekšējā rakstā vietnē Facebook – “Labie laiki Turaidā” vai “Nekad nevajag karstu strēbt!” Turaidas muižas modernizācija (1911.–1914.)” (š. g. 24. 11.) – tika apskatītas muižas pārvaldnieka Roberta Frīboza vēstules. Šoreiz – 1918. gads Turaidā personālo vēstures avotu, jeb, kā tagad mēdz lietot – “egodokumentu” – gaismā.
Laika posmā starp 1911. un 1913. gadu ieskaitot, Turaidas muižā notika vairāki būtiski uzlabojumi un jaunievedumi. Tika uzcelti ķieģeļu un kaļķu cepļi, iekārtota kokzāģētava, izrakti 14 jauni dīķi un uzsākta pļavu drenāža, attīstīta sugas lopu audzēšana. Tomēr jau 1914. gada vasarā, sākoties Pirmajam pasaules karam, daudziem plāniem un iecerēm tika pārvilkta svītra.
Speciālistus un strādniekus mobilizēja armijā, muižas pārvaldnieku Robertu Frībozu kā Vācijas pavalstnieku deportēja uz Orenburgu. Visi darbi Turaidā pilnīgi apstājās pēc 1915. gada 10. maija, kad līdz pamatiem nodega kokzāģētava. Drīz pēc tam arī muižas būvdarbu vadītājs Jānis Lapiņš kopā ar palīgu devās uz Iekškrieviju.
Par Turaidas muižas saimniecību laika posmu no 1915. gada maija līdz 1918. gada jūlijam saglabājušies egodokumenti nav konstatēti. Savukārt par laika posmu no 1918. gada 29. jūlija līdz 3. septembrim stāsta četras latviešu tautības Turaidas muižas pārvaldnieka Frīdriha Jurševica (1874–1935) vēstules tās īpašniekam Aleksandram Stēlam fon Holšteinam (1863–1945) uz Sammas muižu Igaunijā.
Frīdrihs Jurševics dzimis Engurē, mežsarga ģimenē. Strādājis turpat, pēc tam Kandavā un Jelgavā, kopš īsa laika posma pirms 1905. gada – Turaidā. Viņš kā “mežkungs” pāris reizes garāmejot pieminēts gan toreizējā Turaidas muižas pārvaldnieka Heinriha fon Bazlera (ap 1847–1910), gan Turaidas Šveices mājas nomnieka Augusta Rumpētera sen. (1862–1938), būvmeistara Jāņa Lapiņa (1886–1978) atmiņās. Nedaudz vairāk informācijas par viņa darbību 1918. gadā (vairāk gan negatīvā skatījumā!) sniedzis Turaidas muižas kalēja dēls Otomārs Bērziņš (? – ?). Par pēdējo nedaudz vēlāk.
Kā raksta Jānis Lapiņš, par Turaidas muižas pārvaldnieku Frīdrihs Jurševics kļuvis 1914. gadā, pēc Roberta Frīboza aizbraukšanas uz Iekškrieviju, un šajā amatā, šķiet, palicis līdz 1918. gada beigām, iespējams, līdz 1920. gadam vai pat nedaudz ilgāk, lai gan dokumentāru pierādījumu tam nav. Pēc 1921. gada Fr. Jurševics kļūst par Kandavas virsmežzini; 1935. gadā, nekrologā izdevumā “Meža Dzīve”, cita starpā, izceltas “reti siltās un draudzīgās attiecības”, kādas valdījušas starp Turaidas un Auļu mežkungu – latvieti un vietējiem iedzīvotājiem.
Šajā brīdī būtu lietderīgi atgriezties atpakaļ pie 1918. gada, lai ieskicētu vispārējo vēsturisko fonu tiem notikumiem Turaidā, par ko stāsta Frīdriha Jurševica vēstules.
1918. gada februāra beigās, pēc neveiksmīgām miera sarunām ar Padomju Krieviju, vācu karaspēks atjaunoja uzbrukumu, un līdz 27. februārim visa Vidzeme nonāca vācu okupācijā. Laikrakstu ziņas paver dramatisku ainu Turaidas-Siguldas apkārtnē; tāda pati tā, bez šaubām, bija visā Vidzemē: “Apbraucot tagad apgabalus, kuri cietuši no kara, nākas redzēt skatus, kas vēl tagad atgādina nesen pārciestās briesmas.
Sākot no Valkas līdz Ramockai [Ieriķiem], duras acīs šī kara beidzamās pēdas: nosprāguši zirgi, salauzti rati, dažādi kauju piederumi mētājas pa laukiem un ceļu malām. [..] Ar Līgati [Līgatni] jau iesākas īsts kaujas lauks. [..] Siguldā daudz māju ir sašautas. [..]
Skaistā Sigulda kā izmirusi, iedzīvotāji atgriezušies vēl pārāk maz. Sējumi daudzos laukos ir nopostīti, izbraukti vai arī tajos taisīti apcietinājumi [ierakumi], rakti kapi.” un “Zemkopjiem darbā jābūt visai uzmanīgiem, jo dažas granātas ieurbušās zemē neplīsušas, tādēļ, aizķerot ar arklu, var notikt nelaime, kādi gadījumi jau arī ir bijuši.” – Uģis Niedre, Pilsdrupu paēnā. Turaida. Muiža. Pagasts. Apkārtne. – Rīga, Zinātne, 2022, 794., 795. lpp.
Otomārs Bērziņš savās atmiņās raksta: “Vācu karaspēks 1918. gada 18. februārī ieņēma Inciemu. Drīz no turienes ieradās vācu izlūku vienība muižas pārvaldnieka Jurševica vadībā”. Seko pārvaldniekam ne visai glaimojoša epizode: Jurševics esot uzrādījis vāciešiem atmiņu Otomāra tēvu – muižas kalēju [kā lielinieku atbalstītāju?]. Tēvam draudējušas lielas briesmas; tikai ar kāda vietējā iedzīvotāja – vācu valodas pratēja – palīdzību viņu ar lielām pūlēm esot izdevies izgalvot, tomēr pēc Jurševica pavēles Bērziņu ģimenei Turaidas muiža bijusi jāatstāj.
Tātad minētajā naratīvā Jurševics ieguvis nodevēja “imidžu”. Šodien, kad starp dzīvajiem sen vairs nav neviena aprakstīto notikumu dalībnieka, patiesību grūti rekonstruēt. Tomēr, ņemot vērā iepriekš citēto nekrologa fragmentu, “reti siltās un draudzīgās attiecības ar [pārējiem] vietējiem iedzīvotājiem” vedina domāt par kādu drīzāk individuālu konfliktu starp muižas pārvaldnieku un Bērziņu senioru. Zināms, var iebilst tradicionālo: “par mirušiem tikai labu”, tomēr maz ticams, ka nekrologa autors tā uz līdzenas vietas būtu izdomājis bezpamata slavinājumus.
Tālāk Otomāra Bērziņa atmiņās seko izteiksmīgas, bet visai ticamas detaļas, kas spilgti raksturo tā brīža sadzīvisko pusi :
“[..] maizes joprojām nebija. Kad sāka augt dažādas uzturā lietojamas zāles, māte vārīja nātru, balandu, ušņu, ceļmallapu, skābeņu viras. Tad uzradās gripas epidēmija. Par ārstu nevarēja būt ne runas. Daudzi mira.” Bet turpat blakus:
“1918. gadā muižas zeme palika neapstrādāta (šeit un turpmāk boldējums mans – E. C.). Pārdoto lopu vietā Jurševics citus negādāja un muižā ieradās reti. Vienīgi augļu dārzi tika apkopti. [..] Saimnieciskais stāvoklis Siguldas, Krimuldas, Turaidas pagastos bija ļoti grūts. Bezzemniekiem nebija, ko ēst.”
Tagad, gan nepretendējot uz patiesību pēdējā instancē, tomēr sekojot vecajam, viedajam latīņu teicienam “Audiatur et altera pars” (“Lai tiek uzklausīta arī otrā puse”), dosim vārdu pašam Fr. Jurševicam: “Muižas darbi virzās uz priekšu apmierinoši, lai gan laika apstākļi nepavisam nav labvēlīgi – laiku pa laikam uzlīst, kas it nemaz nav vajadzīgs. Āboliņu esam gandrīz visu jau ieveduši, arī siens jau nopļauts un pa daļai ievests.
Pļava pie Gūtmaņalas iznomāta vācu militārajai administrācijai zirgu ganībām, Gaujas pļava un daļa no lielās pļavas izdotas nopļaušanai uz pusēm. Arī augļu dārzi izdoti nomā. [..] Govis un teļi Turaidā padevušies ļoti labi, jo ir pieejamas pietiekoši daudz un labas ganības, tikai govis izdod ļoti maz piena, jo visas ir vecā piena govis.” un pat “Lauki izskatās labi, un mēs ceram uz krietnu ražu”. (1918. gada 29. jūlija vēstule). Tātad par zemes neapstrādāšanu šeit grūti runāt.
Tajā pašā laikā Turaidas apkārtne un īpaši meži ir krietni cietuši, būvējot aizsardzības līnijas. Pozītīvā ziņa – Vācu militārā pārvalde ir gatava segt zaudējumus. Negatīvā puse – vēl nevar zināt, kad dabūs atlīdzību un cik liela tā būs, pie tam vācu ostrubļi, kā zināms, bija galīgi nevērtīgi.
Risinājums, lai iegūtu naudu, ir pārdot malkai baļķus no ierakumiem un blindāžām (slēgtām aizsardzības būvēm), tomēr koki jau lielā mērā sapuvuši un ar smiltīm. Ir noslēgts līgums ar koktirgotāju Šmuljānu (29. jūlija vēstule). Toties jau nākamajā vēstulē (3. augustā) raksta, ka Šmuljāns, par spīti vairākkārtīgiem atgādinājumiem, līdz šim neko nav samaksājis. Tajā pašā vēstulē norādīts, ka viņš, Jurševics, pārdevis “vecos baļķus” Allažu mežā un nosūta baronam naudu.
Priecīgā ziņa ir tā, ka atdzimst Turaidas muižas rūpali. “Iekārtots gateris, un tur jau izgatavoti pirmie dēļi un plankas, lai mums remontiem (Reparatoren)būtu sauss materiāls. Jaunā kaļķu krāsns ir izdemolēta tik ļoti, ka ražošanu drīzā laikā atsākt nav paredzams, un tās vietā esmu iedarbinājis veco krāsni; jau pirmā [kaļķu] porcija ir izgatavota.
Pašlaik pēc kaļķiem ir [liels] pieprasījums. Ķieģeļus vienā krāsnī arī jau esmu apdedzinājis, pēc tiem pagaidām pieprasījums ir mazs.” (29. jūlija vēstule) – Tomēr strādnieku joprojām trūkst, un Jurševics izsaka vēlējumos, kaut no Krievijas atgrieztos namdaris Jānis Lapiņš ar palīgiem, jo “Turaidā ir tik daudz, ko darīt”.
Lapiņš augusta beigās patiešām arī atgriežas, bet tūlīt pat saslimst ar influenci jeb spāņu gripu, ko sauc arī par “spāniešu iesnu drudzi”. (No šīs pandēmijas 1918. – 1919. gadā pasaulē nomirst vairāk nekā 50 miljoni cilvēku). Kā rakstīts 29. jūlija vēstulē, Turaidas muižā esot miris vecais Zariņš, slimojot arī vācu zaldāti, taču vieglākā formā. (Epidēmijām neraksturīgi: spāņu gripa vispirms skāra jaunus (20 – 30 gadi) vīriešus.
Otrā sliktā ziņa – 1918. gada 3. septembrī Jurševics raksta, ka esot saņēmis Vidzemes muižu īpašnieku savienības Turaidas muižas īpašniekam Aleksandram Stēlam fon Holšteinam adresētu vēstuli, kurā jautāts, cik zemes Auļos un Turaidā tas būtu gatavs tai pārdot (acīmredzot, piešķiršanai paredzamajiem vācu kolonistiem). (Kopš Kurzemes okupācijas 1915. gada vasarā proģermāniskas vācbaltiešu muižniecības aprindas plānoja šīs guberņas kolonizāciju ar vācu zemniekiem un vēlāku pievienošanu Vācijai).
Acīmredzot, 1918. gada vasaras beigās vai pat agrāk šādi plāni parādījušies arī attiecībā uz Vidzemi. Tas nav nekāds brīnums, jo jau 1918. gada 12. aprīlī vācbaltiešu muižniecības kontrolētā Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas apvienotā zemes padome bija pieņēmusi lēmumu par atdalīšanos no Krievijas un Apvienotās Baltijas hercogistes nodibināšanos personālūnijā ar Prūsiju.
Šā paša gada 27. augustā tika parakstīta un 6. septembrī ratificēta Brestas miera līguma papildvienošanās, ar kuru padomju Krievija atteicās ne tikai no Kurzemes, bet arī no Vidzemes un Igaunijas. 6. novembrī tika proklamēta “Baltijas” valsts, valdnieka kroni piedāvājot Meklenburgas hercogam Ādolfam Frīdriham. Šo māžošanos pārtrauca revolūcija Vācijā 9.–10. novembrī, kam 11. novembrī sekoja Vācijas kapitulācija. Nedēļu vēlāk tika pasludināta suverēna Latvijas valsts.
Aksioma vēsturnieka darbā ar avotiem ir to patiesīguma pārbaude, salīdzinot ar citiem tā paša laika un vienus notikumus aprakstošiem avotiem. Atmiņas kā vēstures avots, protams, ir nepieciešamas, tomēr tām piemīt divi būtiski trūkumi – pirmkārt, tās dažkārt tapušas ar lielu hronoloģisku distanci, kad daudzi notikumi jau pabālējuši, detaļas aizmirsušās, otrkārt – tās ir viens no subjektīvākajiem avotu veidiem.
Pie tam O. Bērziņa atmiņas tapušas padomju okupācijas gados ar nelielu, tomēr skaidri saskatāmu laika garam atbilstošās ideoloģijas piedevu. Lai gan vēstules arī mēdz būt subjektīvas, dažkārt pat ļoti, tomēr tās fiksē notikumus to notikšanas brīdī. Tādēļ, lai kļūtu kaut vai solīti tuvāk vēsturiskajai patiesībai: “Audiatur et altera pars!”
Sagatavoja Edgars Ceske, Dr. hist., Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists
1918. gada 3. septembris. LNVM