Hercogs Kristofs no Meklenburgas (1537–1592) visvairāk pazīstams kā Rīgas arhibīskapijas koadjutors, kurš deva vārdu tā sauktajai Koadjutoru ķildai jeb karam 1556./57. gadā. Šī ķilda bija pēdējā sadursme starp Rīgas arhibīskapu un Vācu ordeņa Livonijas mestru viņu gadsimtiem ilgajā cīņā par hegemoniju Livonijā.
Turaidā Kristofs ir nozīmīgs ar to, ka no 1555. līdz 1563. gadam Turaidas pils un pilsnovads bija viņa galvenā uzturēšanās vieta Livonijā – rezidence, kur atradās viņa kanceleja, padomnieki un zemes pārvaldē iesaistītie dienesta ļaudis. Viņa uztura nodrošināšanai tika nodoti arī vairāki citi Rīgas arhibīskapijas pilsnovadi.
Vēl pirms Koadjutoru kara – 1555. gadā – Rīgas arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms, domkapituls un bruņniecība vienojās, ka Kristofa uzturam tiek piešķirti trīs pilsnovadi: Turaida, Piebalga un Smiltene. Tas bija visai skops firsta dzīvesveida nodrošinājums, īpaši salīdzinot ar paša Vilhelma ierašanos Livonijā, kad 1530. gadā viņš kā jaunieceltais Rīgas arhibīskapijas koadjutors savām vajadzībām saņēma septiņus pilsnovadus.
Pēc Koadjutoru kara1557. gada septembrī jaunā firsta statuss tika atjaunots, un viņa materiālā nodrošinājuma noregulēšanā aktīvi iesaistījās Dānijas karaļnams, Brandenburas kūrfirsts un citi Vilhelma un Kristofa radinieki, bet vislielākais svars bija Polijas karalim un Lietuvas dižkunigaitim Sigismundam II Augustam.
Kristofa un viņa pavadoņu uzturēšanai tika piešķirti jau lielāki īpašumi – šoreiz četri pilsnovadi: Turaida, Limbaži, Vainiži un Salacgrīva. Visi tie atradās Rīgas arhibīskapijas Lībiešu galā, t.s. Turaidas fogtejā, un Turaidas pils palika par viņa galveno rezidenci un pārvaldes centru.
Papildus šiem pilsnovadiem Meklenburgas hercogu nama atvase kopā ar Rīgas arhibīskapu Brandenburgas Vilhelmu, vai arī dažbrīd bez viņa, bet ar savu meklenburgiešu un vietējo sabiedroto palīdzību, pārņēma kontrolē arī citas arhibīskapijas pilis. Līdz 1561. gadam ar dažādiem ieganstiem izdevās, vismaz uz laiku, pārņemt Straupi, Krimuldu, Dzērbeni, Doli.
Tas notika līdzīgi kā 16. gadsimtā vācu zemēs, īpaši attiecībā uz bijušajiem garīdzniecības valdījumiem pēc reformācijas ieviešanas. Arī Livonijā šāda piespiedu teritoriju un īpašumu maiņa radīja dažādus konfliktus, pretestību, tiesiskus strīdus un arī vardarbīgus incidentus. Meklenburgas nama princis galu galā bija sanaidojies ar domkungiem, daļēji arī ar Rīgas pilsētu, un beigu beigās arī ar savu uzaicinātāju – Rīgas arhibīskapu Vilhelmu.
Tomēr viņa neveiksmes Livonijā izšķirošais faktors bija cits – nostāšanās pret Lietuvas un Polijas vadošo lomu un pret savu asinsradinieku, iepriekšējo aizstāvi, karali Sigismundu II Augustu, kurš kļuva par vienu no galvenajiem reģionālajiem spēkiem arī Livonijas kara arēnā.
1562. gadā Kristofs, ignorējot brāļa – Meklenburgas hercoga – un radinieka Prūsijas hercoga, padomus un nesadarbojoties ar veco un slimo Rīgas arhibīskapu, slepeni devās uz Zviedriju, atstājot Turaidā savus vietvalžus ar stingrām instrukcijām.
Stokholmā pēc karaļa Ērika XIV uzaicinājuma viņš noslēdza precību aliansi, kura paredzēja arī militāru atbalstu no zviedru puses. Zviedru karaļa māsas Elizabetes Vāsas pūra tiesa bija Rīgas arhibīskapijas pilis un novadi, ko pretendentam uz Rīgas arhibīskapijas mantojumu vajadzēja atgūt no lietuviešiem un poļiem. Lai to paveiktu, Kristofam tika apsolīta zviedru militārā palīdzība.
Pēc arhibīskapa nāves 1563. gada 4. februārī Kristofs uzskatīja sevi par pilntiesīgu zemes kungu un lika vasaļiem nodot uzticības zvērestu. Tie kavējās, jo daudzi bija likuši galveno likmi uz uzticību Polijas–Lietuvas karalim. Tad Kristofs ķērās pie varas: Pērnavā izsēdās 300 zviedru karavīru, kas mudināja daudzus uzreiz nosliekties viņa un zviedru pusē. Tomēr bija arī tādi, kas pretojās.
Muižnieks Kerstens Rozens no Igates noraidīja zvērestu un devās uz labi nocietināto Augstrozes pili, kur kopā ar tās kungu Johanu Rozenu trīs nedēļas aizstāvējās pret zviedriem. Krīdeneri bija nocietinājušies Rozbeķes pilī, bet ne uz ilgu laiku – drīz viņi visi kā vasaļi bija spiesti dot zvērestu Kristofam.
Šajā laikā zināmas aprindas, tostarp Rīgas pilsēta, atzina Kristofa likumīgās tiesības kā bijušajam arhibīskapa koadjutoram būt par Rīgas arhibīskapijas mantinieku, par ko liecina vēstules, kas adresētas Kristofam jau kā Rīgas arhibīskapam. Šverīnes Galvenajā zemes arhīvā tādas ir saglabājušās, kaut nelielā skaitā un tikai par īsu laika posmu 1563. gadā – apmēram pusgadu.
Zviedru iesaiste Livonijas mantojuma pārdalē jau bija notikusi, jo Ziemeļigaunija un Tallina izvēlējās padoties Zviedrijai jau iepriekš, bet Rīgas pilsēta visu laiku sliecās drīzāk zviedru, nevis lietuviešu–poļu pakļautības virzienā.
Tomēr Kristofam un viņa līdzgaitniekiem cerības uz zviedru aktīvu iesaisti nepiepildījās, un 1563. gada 4. augustā pēc poļu karaļa pavēles Kristofu aplenca un sagūstīja. Viņš poļu gūstā pavadīja piecus ar pusi gadus. Tikai 1569. gadā Kristofs atteicās no prasībām kļūt par Rīgas arhibīskapu un atgriezās Meklenburgā.
Savā ziņā Kristofa uzsāktā precību alianse ar zviedru karalisko ģimeni bija visai dabiska Meklenburgas namam (saukts arī par Obodrītiem vai Niklotīdiem). Meklenburgas nams, cēlies no obodrītu cilšu savienības, gandrīz nepārtraukti valdīja Meklenburgā 751 gadu – no 1167. līdz 1918. gadam – un tam bija regulāras laulību saites un mantošanas pretenzijas uz zviedru, dāņu un norvēģu karaļnamiem.
Arī nebūdams vadošais hercogs Meklenburgā, Kristofs turpināja stiprināt dinastiskās saites šajā virzienā. Pēc neveiksmes Livonijā viņš apprecējās divreiz, un abas reizes ar princesēm. 1573. gada 27. oktobrī viņš apprecēja Dānijas karaļa Frederika I meitu Doroteju, bet pēc viņas nāves – jau pieminēto, 1562. gadā iecerēto zviedru princesi.
Viņa otrās kāzas notika gandrīz 20 gadus pēc toreizēja zviedru karaļa Ērika XIV organizētās saderināšanās. Stokholmas pilī Kristofs 1581. gada 7. maijā apprecēja Zviedrijas karaļa Gustava Vāsas meitu Elizabeti (1549–1597). Pēc kāzām pāris pārcēlās uz Meklenburgu un galvenokārt dzīvoja Gādebušā, kuru Kristofs bija pārbūvējis par skaistu renesanses stila rezidenci, un Šēnbergā.
Tur 1584. gadā piedzima viņu vienīgais bērns, meita Margareta Elizabete. Kristofa otrā sieva Elizabete bija pārliecināta luterāne. Kāzās viņa pati stingri uzraudzīja, lai ceremonija notiktu tikai pēc protestantu rituāliem. Šim nolūkam viņa īpaši lika Augsburgas ticības apliecību, luteriskās baznīcas pamattekstu, iztulkot, iespiest un izplatīt zviedru valodā. Viņas mantojuma inventārs liecina, ka viņa bija ļoti izglītota persona ar lielu interesi par protestantu literatūru.
Elizabete sarakstījās ar zinātniekiem, tostarp ar vēsturnieku un teoloģijas profesoru Rostokas Universitātē Dāvidu Hītreju (David Chyträus). Par Kristofera interesēm savukārt zināms, ka viņa Gādebušas pils esot bijusi laikabiedriem labi zināma ar pamatīgi iekārtoto alķīmijas laboratoriju.
Kristofs nomira 1592. gadā un tika apglabāts Šverīnes Doma baznīcā. Viņam un viņa sievai paredzēto kapa pieminekli, kurā attēlots pāris, kas ceļos nometies lūgšanu galda priekšā, pēc Elizabetes pasūtījuma 1594.–1596. gadā izgatavoja flāmu tēlnieks Roberts Koppens (Robert Coppens). Šis piemineklis iespaidīgi rotā Šverīnes Doma baznīcu arī mūsdienās.
Kā norādījusi zviedru pētniece Karina Tegenborga-Falkdalena 2010. gadā izdotajā grāmatā, kas veltīta Vāsa dinastijas meitām, attiecības starp laulātajiem bijušas laimīgas. Ir saglabājusies sarakste, kas liecina, ka tās balstījās uz mīlestību un bijušas personiskākas nekā lielākoties karaliskajās ģimenēs.
Lai gan Meklenburgas hercoga Kristofa centieni nostiprināties Livonijā, kur viņa pārvaldes centrs un rezidence bija Turaida, cieta sakāvi un nesa ilgu gūstu, viņa vēlākā dzīve dzimtenē – apprecot Zviedrijas princesi Elizabeti un stiprinot dinastiskās saites – paradoksāli iezīmē mazāk zināmu, bet personīgi piepildītu viņa stāsta noslēgumu.
Sagatavoja Vija Stikāne, Dr. hist., direktores vietniece zinātniskajā darbā