Turaidas muzejrezervāta dīķi ir vēsturiski atjaunotie muižas dīķi, kas ir brīvdabas ekspozīcijas daļa. Tīe nav publiskas ūdens tilpnes, tāpēc ir izstrādāti Turaidas muzejrezervāta makšķerēšanas noteikumi, kurus aicinām ievērot.
Dīķos esošās zivis – orfas, baltie amūri un platpieres tiek pirktas un ielaistas skaistumam un lai uzturētu dīķu ekosistēmu un neļautu tiem aizaugt. Šīs zivis nevairojas un, ja tiek izmakšķerētas, tad jāpērk atkal un jāgaida, kad izaugs.
Ar Turaidas muzejrezervāta drauga karti – atļauju turpmāk drīkstēs divos no teritorijā esošajiem dīķiem makšķerēt. Aicinām saudzīgi izturēties pret dabu, atlaist ūdenī orfas, baltos amūrus un platpieres. Drīkst paturēt karūsas, līņus, asarus un līdakas ( no 1.maija). Jebkura izmēra asarus lūgums paturēt lomā, jo tie izēd līņu, karūsu un karpu ikrus un mazuļus.
Lai makšķerēt varētu Turaidas dīķos, kas atrodas slēgtajā teritorijā, Turaidas muzejrezervāts aicina iegādāties makšķerēšanas atļauju uz 1 gadu, kuras izmaksas atbilst vienas ieejas biļetes cenai.
Makšķerēšanas noteikumi Turaidas muzejrezervāta brīvdabas ekspozīcijas dīķos
Minētajām personām jābūt klāt attiecīgam personu apliecinošam dokumentam vai invaliditātes apliecībai. Turaidas muzejrezervāta makšķerēšanas atļaujai jābūt redzamai vai uzrādāmai kontroles gadījumā. Aicinām arī makšķerniekiem palīdzēt uzraudzīt noteikumus, kas atļauj makšķerēt Turaidas dīķos. Makšķernieka pienākums ir nepiesārņot makšķerēšanas vietu un aiz sevis savākt atkritumus – izsmēķus, dažādus iepakojuma materiālus un makšķerauklu atgriezumus. Pie dīķiem būs norādes, kuros no tiem drīkst makšķerēt ar atļaujām un kuros makšķerēt nedrīkst.
Pašreiz Turaidas muzejrezervāta teritorijā apzinātas 26 seno dīķu vietas, no tām 17 vietās ierīkoti dīķi. Pirmie dīķi veidojās “bruņinieku bedrēs” (bedrēs, kas radās, rokot mālus ķieģeļiem pils ēku būvēšanai, ievadot tajās strautiņu ūdeņus). Dīķi Turaidas muižas centrā pieminēti un kartēs attēloti jau kopš 16. gadsimta.
20. gs. sākumā sākās strauja dīķsaimniecības attīstība. Izbūvēja daudz jaunu dīķu, tika izsaukts “zivkungs” no Dānijas, lai zivju audzēšanā ieviestu visjaunākās metodes.
Uzdambēto dīķu platības bija nelielas, bet dambju un meniķu atliekas strautiņu gravās norāda, ka pavisam bijuši aptuveni 40 dīķi.
19. gs. beigās/20. gs. sākumā dzīvu zivju uzglabāšanai izbūvēja pagrabu dīķa dambī. Tajā ierīkoja baseinus vai bedres ar caurtekošu ūdeni. Veiksmīgi uzsākto darbību apturēja Pirmais pasaules karš. Vēlākajos gados pagrabu izmantoja dārzeņu glabāšanai. 1998. gadā muzejrezervāts atjaunoja pagrabu un 1999. gadā iekārtoja ekspozīciju “Zivju pagrabs”.
Latvijas pirmās brīvvalsts laikā bijušās muižas dīķsaimniecības centrālos dīķus iztīrīja, daļai koka meniķus nomainīja ar betona ūdensregulatoriem, tika izbūvēti arī daži jauni dīķi.
Pēc Otrā pasaules kara sapostītās dīķsaimniecības atlikušie dīķi vairs netika nopietni aprūpēti un zivju audzēšanu Turaidā drīz pārtrauca. Līdz 80. gadu beigām bija saglabājies tikai viens ļoti aizaudzis dīķis.