1905. gads Siguldas novadā

Šā gada janvārī apritēja  tieši 120 gadi kopš 1905.–1907. gada revolūcijas sākuma toreizējā Krievijas impērijā un pret Krievijas impēriju.  Tās provincēs –  Kurzemes guberņā  un Vidzemes guberņas  latviešu daļā –  revolūcijas viļņi  uzbangoja īpaši augstu.  

1905. gada revolūcija, jeb, kā pēdējā laikā lasāms tās apzīmējums – vienkārši 1905. gads – neapšaubāmi, bija pirmā visas tautas revolūcija, jeb, kā to rakstīja vācbaltu prese (gan ieliekot šajā jēdzienā savu saturu) – “latviešu revolūcija”. Tā skāra visus latviešu sabiedrības slāņus bez izņēmuma  – protams, ne vienādā mērā un  dažāda bija arī to attieksme pret šo notikumu, tomēr, ja runā par inteliģenci, skolu un studējošo jaunatni, tām  masveidā bija raksturīga  aizrautība un romantiska jūsma. 

Otra plaša latviešu sabiedrības kategorija, kas ar līdz šim nebijušu aktivitāti iesaistījās šajos notikumos, bija latviešu zemniecība un (pat lielākā skaitā) bezzemnieki, tādēļ dažkārt vēstures literatūrā sastopams arī apzīmējums “zemnieku revolūcija”

  1905. gadā, kā norādīja latviešu vēsturnieks Jānis Bērziņš, “latviešu tauta pirmo reizi kopš 13. gs. parādās nevis kā vēstures objekts, bet gan kā subjekts”. Revolūcijas dalībnieks un vēlākais Latvijas Republikas politiķis Fēlikss Cielēns izteicās: “Latviešu tauta 1905. gadā kļuva no bezvēsturestautas par vēstures tautu”.

  Bet 1905. gads pieder ne tikai pie visvairāk glorificētajiem, bet arī visvairāk mitoloģizētajiem un pat ideoloģizētajiem tematiem Latvijas vēsturē. Tāds tas bijis gan padomju  historiogrāfijā, gan arī pirms tam – (gan mazākā mērā) sociāldemokrātiskajā presē Latvijā 1920. – 1930. gados.  Mūsdienās, kā jau 1905. gada simtgades sakarā secināja vēsturniece Vita Zelče, “ Kultūrkopa Piektais gads [..] šobrīd funkcionē tikai epizodiski, tā ir sociāli nepieprasīta. Piektā gada konstrukcijas “atkusnis”  risinās vien akadēmiskajos sacerējumos un konferencēs, bet ne kultūratmiņā”.

Savukārt filozofe Skaidrīte Lasmane norādīja, ka “patērnieciski posttradicionālajā sabiedrībā” Piektā gada notikumi  “neatrod ne izklaides vielu, ne citu patērēšanai īpaši noderīgu materiālu”. No otras puses,  zināmu un pat radikālu polaritāti mūsdienu sabiedriskajā domā, tajā skaitā sociālajos tīklos, attiecībā uz šo tematu noliegt nevar – kaut vai pazīstamo muižu dedzināšanu  vai terorisma aspektos. Masu viļņošanās vēstures procesu lūzumpunktos nav nekas tikai pagātnei vien piederīgs – pietiek norādīt kaut vai uz nesenajiem notikumiem Tbilisi.

   Tādēļ kultūratmiņas aktualizācijai  laiku pa laikam der atgriezties arī pie pirmavotiem, kurus citu krātuvju starpā glabā arī Latvijas muzeji. Šajā – 1905. gada notikumiem Siguldas pagastā veltītajā rakstā  izmantots arhīva dokuments un preses materiāls,   bet tam sekos nākamie, kas balstīti atmiņās un  citos Turaidas muzejrezervāta krājumā uzglabājamos avotos.

   Un tātad – lai runā dokumenti un aculiecinieki:

“No Rīgas apgabaltiesas prokurora biedra apsūdzības raksta Rīgas apriņķa Siguldas pagasta rīcības komitejas lietā” (Tautas vara Latvijas pagastos 1905. gadā):

“1905. gada beigās Siguldas pagastā, Rīgas apriņķī tika rīkotas dažādas tautas sapulces un zemnieku vidū notika nemieri. Tautas sapulcēs kā oratori visbiežāk uzstājās zemnieki Jānis Pogiņš, Jānis Čaule un Augusts Cilinbergs; savās runās minētās personas [centās] pierādīt, ka nepieciešams likvidēt pagasta valdi un tiesu un nomainīt tās ar personām, ko ievēlētu tauta, pie tam šām ievēlētām personām nav jāatzīst Krievijas likumi; bez tam oratori kūdīja izvairīties no karaklausības un nemaksāt nodokļus un centās pārliecināt klausītājus bruņoties cīņai pret valdību un karaspēku. Čaule bez visa tā savās runās [centās] pierādīt nepieciešamību gāzt valdību un iznīcināt patvaldību.

Šo runu ietekmē tautas sapulcēs tika nolemts pagastā dibināt pašvaldību, kuru vadītu īpaša rīcības komiteja. Tautas sapulcē šī doma tika īstenota, ievēlot rīcības komiteju šādā sastāvā: Siguldas pagasta zemnieki Jānis Gustava d. Pogiņš, Jānis Miķeļa d. Lācis, Jānis Eduarda d. Briedis, Jānis Mārtiņa d. Ozols, Rūdolfs Mārtiņa d. Pupa, Kārlis Reiņa d. Raša, Kārlis-Eduards Šūmanis, Pēteris Cirpons, Mārtiņš Jēkaba d. Zeibots, Valmieras apriņķa Pāles pagasta zemnieks Kārlis Andreja d. Rubenis un Rīgas apriņķa Lēdmanes pagasta zemnieks Jānis Friča d. Tillaks.

Par rīcības komitejas priekšsēdētāju [..] tika ievēlēts Jānis Pogiņš, par viņa vietnieku – Jānis Lācis un rakstvedi – Jānis Tillaks; [..] Siguldas rīcības komitejai, pēc iniciatoru idejas, vajadzēja pārvaldīt visas pagasta lietas, nepakļaujoties nekādām valdības iestādēm un darboties, nerēķinoties ar pastāvošajiem likumiem; [..] tās darbība galvenokārt bija saistīta ar pretošanos valsts varas iestādēm; tas tika panākts ar visu valdības amatpersonu un valdības iestāžu boikotu un aizliegumu maksāt nodokļus un nodevas. Tālāk Siguldas rīcības komiteja centās sagatavot tautu uz bruņotu sacelšanos un sasniegt savu galamērķi – nomainīt pastāvošo iekārtu ar latviešu demokrātisku republiku”.

Savukārt laikraksts “Siguldas Ziņas” (1931), saistībā ar pagājušo  Piektā gada 25. gadadienu  apraksta tālākos notikumus:

“1905. g. [rudenī] Siguldas pilī sabēga baroni un mācītāji no visām apkārtējām muižām. [..] Ar kņaza Kropotkina un gubernatora Zveginceva starpniecību baroni bija dabūjuši speciālu atļauju savai aizbraukšanai no Siguldas. Septembra beigās vilciens šeit ieradās, un pulksten 8 rītā, steigā un lādēdamies, bēgļi devās no pils uz staciju.

Viņus apsargāja bruņots karaspēks, kas tiem aizbrauca līdzi uz Rīgu. [..]  Pirms tas [vilciens]  atgājis no Siguldas stacijas, Desainis, Cirpons un Pālens uzstājušies par to, lai neizlaiž to no Siguldas jeb lai atskrūvē sliedes un nolaiž Lorupes gravā [..]. Par šo uzstāšanos [..] Desainis, Pālens un Cirpons samaksājuši ar savām dzīvībām.

    Pēc baronu un karaspēka aizbraukšanas Siguldas pils galīgi izlaupīta. Rīcības komiteja enerģiski uzstājusies pret laupītājiem, kuri drīz vien lielu daļu mantu atnesuši atpakaļ. Tomēr tai pašā laikā no Nurmižiem ieradušies pils dedzinātāji. Uzvilkuši pils tornī sarkanu karogu un sasaukuši muižas kalpus uz sapulci. Beidzot nosprieduši pili nededzināt. […] Pilī notika sapulces, kā arī gājieni ar sarkaniem karogiem Siguldas pagastā. Iestājoties reakcijai, ieradās kazaki. [..] Arestēja Dreziņu (Drēziņu?), Kārli Zemleru, Lauciņu un Fogeli.

Pēdējais izlēca no [muižas] dārznieka mājas pa otrā stāva logu  un aizbēga. Uz pili veda arestētos revolucionārus no visas apkārtnes [..]. Pēc kazakiem ieradās kāda nodaļa no ģenerāļa Orlova soda ekspedīcijas, kura [..] šāva revolucionārus un dedzināja zemnieku mājas. Šī soda ekspedīcijas daļa apmetās pilī. Tie bija mežonīga izskata kājnieki. Šeit tie uzsāka savus briesmu darbus. Viņiem par upuri krita arī Desainis, Pālens un Cirponis, kuri nebija paguvuši aizbēgt. Ļoti daudzus arestēja un spīdzināja Siguldas pils moku kambaros”.

 Siguldas pagasta rīcības komitejas priekšsēdētājam Jānim Pogiņam (1864–1942) tomēr izdevās izbēgt no nāves – viņš “tika cauri” tikai ar izsūtījumu uz deviņiem gadiem Aizbaikālā. Starpkaru periodā viņš savā saimniecībā – Siguldas pag. “Zušos” izveidoja dūņu un sēravota dziedniecības iestādi. Viena no viņa meitām bija Siguldā savulaik pazīstamā un iecienītā ārste Edīte Pogiņa.

      1905. gada tēma risināta arī Turaidas muzejrezervāta ekspozīcijā “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”; plašākā Latvijas vēstures  kontekstā tā aplūkota šīs ekspozīcijas Ceļvedī (izd. Turaidas muzejrezervāts,  2023).

Sagatavoja Edgars Ceske, Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

Izmantotā literatūra

1. Bērziņš, J. 1905. gada revolūcijas ietekme uz latviešu sabiedrības garīgo dzīvi. – Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, sērija A, 1995, Nr. 9/10 (578/579), 63. lpp.
2. Greitjānis, I., Niedra, A. (sast.) “Tautas vara Latvijas pagastos 1905. gadā: dokumenti un materiāli”. Rīga, “Avots”, 1985, 144. – 149. lpp.
3. “Pēc divdesmit sešiem gadiem” – “Siguldas Ziņas”, Nr. 13, 1931.
4.  Lasmane, S.  Piektā gada vērtējuma transformācijas un to ētiskais aspekts. – Agora – 4, LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 2005, 38. lpp.
5. Zelče, V. Piektā gada vērtībatmiņa. – Agora – 4, LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 2005, 22. lpp.
6. https://timenote.info/lv/Janis-Pogins, skat. 04. 02. 2025