20. gadsimta 20. gados Siguldai kļūstot par vienu no iecienītākajām apskates vietām vietējo un ārvalstu ceļotāju vidū, 1926.gadā Siguldas ciemata pašvaldība nolemj, ka turpmāk Sigulda ar tuvāko apkārtni ir ierindojama Latvijas kūrortu skaitā: “Miesta dome savā 7. maija sēdē taisīja lēmumu, ka turpmāk Sigulda ar tuvāko apkārtni ierindojama Latvijas kūrortu skaitā. Visā drīzumā paredzēta intensīva veselības avotu un dūņu izmantošana. Miests ar šo lēmumu iegūst tiesību aplikt vasaras viesus ar pierakstīšanās kūrorta nodokli, kurš pie pierakstīšanās nomaksājams: vietējiem – Ls. 0,10; iebraucējiem Ls. – 0,40 un ārzemniekiem – Ls. 1, –“(Sinuss, 1926).
Sigulda tiek iekļauta Iekšlietu ministrijas oficiālo kūrortu sarakstā, starp tādām vietām kā Rīga, Jūrmala, Ķemeri u.c. Siguldas kūrorta attīstībai lielu ieguldījuma sniedza vietējā pašvaldība, kas rūpējās par apkārtnes sakopšanas un iekārtošanas darbiem, Gaujas senlejā tika izbūvētas jaunas kāpnes un soliņi, tika rekonstruētas arī senākās „Alpu takas” u.c. Presē sāka parādīties reklāmas par Siguldu kā brīnišķīgu atpūtas vietu, jaunatvērtajām vasarnīcām, raksti par vietējiem ceļotājiem un ārzemniekiem, kas izrāda interesi par pilsētu un tās apkārtni.
Laikrakstā “Siguldas Ziņas” (Siguldas Siņas) iedzīvotājus aktīvi informēja par paveiktajiem darbiem kūrorta attīstībā, publicēja rakstus par vietējiem uzņēmējiem, kas piedāvā dažādus pakalpojumus atpūtniekiem. 1927. gada 14. augusta laikrakstā “Siguldas ziņas” publicēts raksts par Zušu sēravotiem Jūdažu apkārtnē: “Zušos, kuri atrodas apm. 10 klm. no Siguldas stacijas, mūs sagaidīja laipnais Pogiņ tēvs ar kundzi. Sarunas tūliņ novirzījās uz jauncelto dziedinātavu. Vannu iestādei, kura atvērta dažas dienas atpakaļ, jau vairāki pastāvīgi klienti. To starpā arī žurnāla “Lauku Doma” redaktors Leikarts. Patapinājām no mājas mātes dvieli, devāmies uz vienu ceturtdaļu kilometra atstato dziedinātavas iestādi. Tuvojoties sēravotam, jau pa gabalu pretī trauc stipra sēra smaka. Vispirms apskatam grodiem izlikto sēravotu. Ūdens smaka atgādina vecas olas. Pogiņ tēvs stāsta, ka ūdens ļoti palīdz acīm. Jau krietni sen atpakaļ daudzi atguvuši ar avota palīdzību acu gaismu. Tapāt visai noderīgs ūdens pret dažādam māgas kaitēm.”
Gan vietējie iedzīvotāji, gan atpūtnieki Zušu sēravotus sāka dēvēt par Siguldas Ķemeriem. Uz Zušiem veikt dziednieciskās procedūras brauca organizētas grupas no visas Latvijas, no Siguldas uz Zušiem tika organizēta arī autobusu satiksme. Siguldas kūrorta komitejas izdevumā “Siguldas Balss” aprakstīta dzelzceļnieku viesošanās Zušu sēravotos: “Īsā laikā atbraucēji novietojušies, un iet iepazīties ar avotiem, no kuriem jāgaida palīdzība. Jaunie viesi ļoti apmierināti arī ar to, ka par uzturu pavisam maza bēda – četras reizes dienā gatavo ēdienus, kas kopā ar maksu par telpām dzelzceļniekiem iznāk Ls 1,80 dienā. Otrā dienā jaunatbraucējus izkontrolē iestādes ārsts un sūta tūlīt vannās. Pirmā dienā visiem sērūdens vanna, lai pēc tam sāktu “specializēšanos” – atkarībā no tā, kāda slimība ārstējama. Vienam dūņu vannas, otram kompreses, trešam ogļskābes vannas, masāžas, u. t. t. Galvenām kārtām ārstējami reimatisms un išias sāpes. Priekšpusdienā vannošanās, pēcpusdienā sauļošanās, kopējas ekskursijas pa dažādo apkārtni.”( Siguldas Balss, 1935)
Turaidas muzejrezervāta krājuma kolekcijā glabājas fotogrāfijas ar Zušu dziedinātavas ēkām, buklets par Zušu sēravotiem un vairāki Siguldas kūrorta komitejas izdevumi “Siguldas Balss” un “Gauja”, kur aprakstīts par sēravota specifiskajām īpašībām, kādas slimības tas ārstē un īpašajām vannu procedūrām.
Zušu māju saimnieka Jāņa Pogiņa izveidotā un uzturētā Zušu sēra un dūņu vannu iestāde darbojās līdz 1940. gadam. Līdz mūsdienām no Zušu dziedniecības ēkām ir maz, kas saglabājies, taču sēravotu teritorijā ir izveidota “Avotu ielejas” taka, kura aizved līdz pašiem sēravotiem, kur ir iespējams iesmelt ūdeni traukā un izmēģināt ūdens maģisko spēku.
Sagatavoja Baiba Biteniece, TMR Krājuma galvenā speciāliste
